Sintija Avena no Priekuļiem ir labs piemērs visām mammām, kuras vienas audzina savas atvases. Viņa ir stipra, nebaidās no nezināmā un uz nākotni skatās pozitīvi. “Ir jāceļas, jādomā un jādara. Citādi nevar. Mazais cilvēciņš prasa daudz uzmanības, rūpes un mīlestību. To, manuprāt, vecāki savam bērnam nedrīkst liegt,” par dzīves uztveri stāstīt sāk Sintija. Tā vien šķiet, ka par Sintijas dzīvi ir uzrakstīs romāns, kurš šobrīd tiek īstenots dzīvē – tik daudz pārbaudījumu, pārdzīvojumu, bet arī piedzīvojumu un atziņu. Tā teikt, pārsteigumi ik uz soļa. Sintija ir pabeigusi mācības Priekuļu tehnikumā, kur ieguvusi agrārā sektora komercdarbinieka profesiju. Tā ir iespēja strādāt lauksaimniecības uzņēmumos, to vadīšana. Tādas tēmas kā lietvedība, komercdarbība un grāmatvedība Sintijai vienmēr ir interesējušas. “Pēc skolas absolvēšanas centos atrast darbu profesijā, bet nevienam nebija intereses par darbinieku bez darba pieredzes. Dzīve piespēlēja citus darba variantus, kurus izmantoju. Tad pieteicās bērniņš. Diemžēl ne viss bija tik gludi un skaisti, kā to biju iztēlojusies. Ar vīru devāmies darba meklējumos uz Īriju, bet, ciešot neveiksmi, atgriezāmies Latvijā. Dzīvē viss sagriezās tā, ka ar bērnu paliku viena,” stāsta Sintija. Viņa gan piebilst, ka pavisam viena nav, jo blakus ir gan pašas ģimene, gan draugi, kas grūtajā brīdī palīdzējuši tikt ar visu galā. “Tajā brīdī, kad saproti, ka esi viena ar bērnu, ir sajūta, ka esi kā no laivas izmesta. Tu tam mazajam cilvēciņam esi viss. Turklāt, neatņemot mazajam uzmanību, jādomā, kā nomaksāt rēķinus, pārkārtot ikdienas dzīvi un savākt sevi rokās. Tas nav viegli, un tikai tad, kad pats to piedzīvo, saproti, kā tas ir.”
Sintija atzīst, ka reizēm sliktākais, kas notiek, izrādās, ir labākais, kas varēja atgadīties. Šobrīd Sintija var pacelt galvu un pateikt, ka ir laba mamma savam pusotru gadu vecajam dēliņam Kristeram un nekam citam vairs nav nozīmes. “Es katru dienu pārdomāju un pārcilāju prātā to, kā būtu, ja būtu. Un tas, ko esmu sapratusi – no visa liekā ir jātiek vaļā. Savā dzīvē jāpatur vien tie cilvēki, kas tevi uzlādē un iedvesmo, nevis izsūc enerģiju. Viss, kam esmu izgājusi cauri, devis man sava veida pieredzi. Un tas, ko varu ieteikt citām mammām, ir – neaizmirst par sevi. Mums, sievietēm, ir niķis atdot sevi visu otram cilvēkam. Un, kā pierādās, ir cilvēki, kas to ļoti labi māk izmantot. Ir jāvelta laiks sev un savai izaugsmei,” atzīst Sintija, piebilstot, ka nu, esot vienai ar Kristeru, šī laika palicis pavisam maz: “Mani brāļi dzīvo ārzemēs, bet, kad ciemojas Latvijā, nāk pie manis un visi kopā dodamies atpūsties pie dabas. Viņi ir mans balsts, mana stiprā mugura. Tad es jūtos tiešām atpūtusies, izvēdinājusi galvu un uzkrājusi enerģiju.”
Sintija bērnību pavadīja laukos, Amatas novadā, viņa atzīst, ka lauki vilina atpakaļ: “Es negribu lielu saimniecību. Sapņoju vien par savu zaļo zāles pleķīti un pāris dobēm. Arī bērnam, manuprāt, lauku vide nāk tikai par labu. Lai arī dzīve laukos ir mans sapnis, neko neplānoju. Ticu, ka viss notiks pats no sevis. Zinu, ka nedrīkst nokārt galvu, ir jādomā pozitīvi. Visam vienmēr ir kāds atrisinājums. Ir tikai pacietīgi jāgaida, kad uzspīdēs veiksme.”
Raksta autore: Madara Ozoliņa
Komentāri