Terēzei Elperei – Stālmanei ir 24 gadi. Viņa ir uzņēmēja un, iesaistoties projektā “Iespējamā misija”, arī angļu valodas skolotāja. Terēze kopā ar draudzeni rada skaistas lietas svētkiem un ikdienai – interesantus kreklus, pastkartes, veido un apdrukā koka dēlīšus. “Ar to nodarbojos gadus piecus. Tas ir ne tikai sava veida bizness, bet arī hobijs, kas sagādā prieku,” stāsta Terēze. Viņa ir pārliecināta, ja vien tam veltītu pietiekami daudz laika un enerģijas, uzsāktā nodarbošanās varētu kļūt par īstu uzņēmējdarbību. Tomēr Terēzei bija citi plāni, pagaidām meitene uz darbnīcu dodas sestdienās un svētdienās: “Es gribēju izmēģināt strādāt skolā, gribēju kļūt par skolotāju. Pieteicos projektā “Iespējamā misija” un šī mācību gada sākumā sāku strādāt Vecpiebalgas vidusskolā par angļu valodas pasniedzēju. Tā ir vienreizēja iespēja saprast, vai man tas patiks – līdztekus strādāt un mācīties.”
Terēze ik dienu strādā skolā kā jebkurš cits pedagogs, saņemot par to algu. Projektā “Iespējamā misija” viņai katru mēnesi piešķir stipendiju, turklāt divas reizes mēnesī misijas skolotājiem tiek rīkotas mācības, kuras apgūstot, saņem apliecinājumu par iegūtajām zināšanām. Tās ir līdzvērtīgas tām, ko apgūst topošie pedagogi augstskolā. Terēzei ir savs viedoklis par to, cik grūti jauniešiem atrast darbu: “Manuprāt, tādas iespējas, kādas ir šodien, nekad nav bijušas. Kur vien skaties – ir iespējams atrast kaut ko sev saistošu un interesantu. Cits jautājums – vai jaunieši šīs iespējas māk saskatīt un izmantot. Var nedarīt neko un gausties, cik viss ir slikti. Bet var arī izdarīt izvēli – mācīties un pilnveidoties, kas pavērs daudzas durvis.” Terēze uzsver, cik katra pieredze, ko iespējams iegūt jau skolas laikā, daudz var dot: “Esmu bijusi Cēsu Jauniešu domes priekšsēdētāja. Tas deva drosmi turpmāk piedalīties projektos un nebaidīties no izaicinājumiem, deva pozitīvu enerģiju darboties tālāk. Esmu iesaistījusies visdažādākajos projektos. Ja agrāk tas bija retums un tā bija veiksme, ja varēji kur tikt, tad tagad projektiem var pieteikties ikviens. Nesaprotu, kādēļ jaunieši šādas iespējas neizmanto. Tā ir iespēja redzēt pasauli un saprast, ka viss negriežas tikai ap mums Cēsīs un pat Latvijā nē. Nu visas durvis pasaulē ir vaļā! Piedaloties projektos, jaunietim ir iespēja nodibināt kontaktus, uzkrāt pieredzi, iegūt jaunas zināšanas.”
Terēze seko aktuālajai informācijai, kas saistīta ar jauniešu organizācijām un to, kādas iespējas jauniešiem tiek piedāvātas: “Nesen redzēju piedāvājumu jauniešiem, kuriem patīk filmēt un fotografēt, kāda organizācija piedāvā apmaksātu ceļošanu gada garumā ar noteikumu – uzņemtos attēlus vai video dokumentēt. Tā ir lieliska iespēja, un arī šādi ieraksti CV vēlāk ir ko vērti. Pati pagājušajā gadā, darbojoties projektā, Anglijā ieguvu izglītību, kas saistīta ar uzņēmējdarbības pamatiem.”
Lai arī Terēzes draugu lokā bezdarbs nav aktuāls jautājums, viņa zina, ka tā ir problēma: “Tam ir vairāki iemesli, bet neviens no tiem nav saistīts ar to, ka pie mums trūktu darbavietu. Problēmas saknes slēpjas ģimenē – ļoti būtiski, ko vecāki par izglītību un atbildību bērnam māca jau mazotnē. No tā ir atkarīgs , ar cik lielu pašiniciatīvu cilvēks izaugs, kāda būs viņa vēlme kaut ko darīt un sasniegt. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ vēlos kļūt par skolotāju – lai bērniem jau skolā mācītu un rādītu, ka dzīve nesākas tikai pēc 12.klases, bet ir jādomā un jārīkojas ātrāk.” Terēzei ir būtiski, ka viņa šobrīd var gan strādāt, gan mācīties reizē. Tā ir viena no iespējām, kas netiek laista garām un, ļoti iespējams, atvērs durvis tālākai izaugsmei.
Madara Ozoliņa
Komentāri