Kad somā blakus dejošanas apģērbam iemesti arī boksa cimdi, jāšanas zābaki un fotokamera, brīvā laika paliek pavisam maz. To atzīst arī Ginta Bogdānova (20), kura ikdienu pakārtojusi galvenokārt nodarbēm, kas aizrauj, sakot, ka 20 ir tam vispiemērotākais vecums, jo kad gan vēl tik daudz laika varēsi veltīt tikai sev. Hip-hop dejas, boksa treniņi, grafiskais dizains, fotografēšana un video montēšana, tā ir ikdiena, pa vidu vēl jāpaspēj paskriet un doties uz jāšanas treniņiem, kurus meitene cenšas apmeklēt vismaz reizi nedēļā.
“Mierā nosēdēt nespētu, man vajag kustēties, darboties,” stāsta Ginta. Par viņas sirdij tuvāko kļuvusi dejošana, ko meitene apgūst un pilnveido jau septīto gadu. “Dejot man patika jau bērnībā, bet mazliet nopietnāk ar to sāku aizrauties pamatskolā. Neviens man nespieda to darīt, taču saistīja hip-hop deju nodarbību piedāvājums skolā,” atminas Ginta. “Protams, sākumā bija grūti pierast pie kustībām. Tad nespēju izdarīt to, kas šobrīd šķiet pašsaprotams un viegls,” viņa stāsta. Meitene šo deju žanru raksturo kā aktīvu un pozitīvu un piebilst, ka bieži vien treniņos gadās izmēģināt arī balles deju un pat laikmetīgo deju kustības, veidojot un apvienojot soļus atbilstoši savam deju stilam un vēlmēm.
“Ir smieklīgi skatīties vecos video un redzēt, cik daudz esmu pilnveidojusies personīgi un kā esam pilnveidojušās kā komanda,” par prasmju uzlabošanos stāsta Ginta, kā galvenos ieguvumus minot tieši deju biedrus – gadu gaitā iegūtos draugus un paziņas. “Komanda ir mana lielākā motivācija un iedvesmas avots. Kopīgiem spēkiem meitenes ir daudz sasniegušas un ik dienu pozitīvi ietekmē viena otru,” teic dejotāja. Par viņas iedvesmas avotiem kļuvusi gan trenere Linda Ķuze, gan Anita Lielmane, kuras ar savu enerģiju un darbošanos izpelnījušās ne tikai komandas cieņu un atzinību, bet arī popularitāti un sabiedrības ievērību.
“Cik nu varam, tik piedalāmies arī pasākumos. Ja mūs aicina, labprāt arī dodamies dejot. Tā ir lieliska sajūta, kad to, ko tik ilgi esi trenējis, beidzot vari parādīt publikai. Pēc tam ir labi padarīta darba sajūta,” lepni teic meitene. Par viņas spilgtāko atmiņu kopš dejošanas pirmsākumiem kļuvis pirms pāris gadiem notikušais “Vidzemes Fashion Show” jeb modes skate, kuras laikā meitenes uzstājušās publikai. “Tā bija neaizmirstama pieredze. Biju viena no jaunākajām starp lielajām meitenēm, šis bija viens no maniem pirmajiem lielajiem pasākumiem, pat sagatavošanās process šķita aizraujošs,” ar smaidu atminas Ginta.
Spēja koncentrēties, pašpārliecinātība un neatlaidība ir īpašības, kuras meitene piedēvē labam dejotājam. “Vai man pašai tādas piemīt? Domāju, jā, protams, ar nelieliem izņēmumiem,” viņa atzīst. “Brīžiem ir grūti tikt sev pāri. Esmu vairāk introverta, taču dejojot nepieciešams parādīt emocijas, pārkāpt sev un justies brīvi – tikai tā iespējams pilnveidoties. Dažiem tas prasa gadus, daži to spēj uzreiz. Dažkārt treniņos mēģinām arī freestyle jeb brīvā stila dejas, kad mūzikas ritmā vienkārši jākustas. Tie ir brīži, kad nereti samulstu, jo īsti negribu to darīt, kaut arī komandas biedrenes pazīstu jau sen un jābaidās vai jākaunas ne no kā nav,” par saviem izaicinājumiem teic Ginta. Tā gan neesot problēma mājās, kad iespēju brīvi dejot meitene labprāt izmanto. “Brīžiem aizdomājos, vai kāds nav pamanījis, kad, esot darbā, neviļus sāku kustēties vai iedomātā mūzikā raustīt plecus,” viņa smejas, atzīstot, ka bez jau tā biežajiem treniņiem gadās padejot arī citos apstākļos.
Dejošana Gintas ikdienā aizņem daudz laika, viņa uzsver, ir grūti iedomāties, ka kādu dienu nāksies šim vaļaspriekam atmest ar roku tieši laika trūkuma dēļ. “Tā jau ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves daļu. Ar deju es gan pilnveidoju un nodarbinu sevi fiziski, gan atpūšos. Dejošana man sniedz brīvību, tie ir brīži, kad varu aizmirst par ikdienu un izbaudīt brīdi,” stāsta Ginta.
Marta Liepkalne
Komentāri