Topošās optometrijas un redzes zinātņu studiju absolvente Brenda Beķere spilgti iezīmējas ar perspektīva jaunieša “obligāto iezīmju komplektāciju” – gaiša galva, drosme izvēlēties sarežģītāko ceļu, kā arī vajadzība iesaistīties jēgpilnā sabiedriskajā dzīvē.
Brenda uzaugusi Jaunpiebalgas novadā, kur pabeigusi arī vidusskolu. Uzcītīgi mācoties vispārizglītojošajā programmā, viņa iespējusi arī pabeigt gan mūzikas, gan mākslas skolu, dziedāt korī un vēl dejot tautas dejas, kas no visām radošajām aktivitātēm ir vistuvāk viņas sirdij. Ar abiem mākslinieciskajiem kolektīviem Brenda jau vairākkārt piedzīvojusi Dziesmusvētkus. Arī piedalīšanās dažādu mācību priekšmetu olimpiādēs ir bijusi neiztrūkstoša skolas gadu sastāvdaļa – no 5. līdz pat 12.klasei pusaudze saņēmusi godalgotas vietas un atzinības rakstus par panākumiem matemātikas, lietišķās informātikas, bioloģijas, ģeogrāfijas, mūzikas, kā arī vides projektu olimpiādēs. Arī sports šajos gados Brendai bijis tuvs – uzsākot mācības 8.klasē, skolniece izcīnījusi apbalvojumu vietējā velotūrē “Pāri Piebalgas pakalniem”.
Tomēr pēc visiem šiem panākumiem, saņemot vidusskolas atestātu, Brendai tā arī nav bijusi pārliecība, kādu ceļu iet tālāk, jo interesējis gandrīz viss, kas bija darīts. “Vidusskolas laikā galvā iesēdās doma, ka gribu strādāt ar cilvēkiem, un arī tas, ka gribētu studēt medicīnu, taču, kad jau bija jāpiesakās studijām, uzradās domas gan par aktieru, gan pasākumu organizatoru profesiju,” tā brīža apjukumu atceras patlaban 22 gadus vecā jauniete. “Mamma nevienu brīdi nav noteikusi, ko un kas man būtu jādara. Varbūt tāpēc, ka esmu jaunākā, trešais bērns ģimenē. Viss bijis manis pašas iniciatīva. Taču viņa tolaik ieminējās – tev ir laba galva, varētu pamēģināt ko eksaktāku,” stāsta Brenda, kura visai drīz arī izšķīrusies iestāties Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātē Optometrijas un redzes zinātņu nodaļā.
Jau nākamajā nedēļā Brenda saņems apliecinājumu, ka ieguvusi dabaszinātņu bakalaura grādu optometrijā. Jauniete apliecina, ka ne brīdi nav nožēlojusi pievienošanos atraktīvajiem fizmatiem un ar studijām tikusi galā veiksmīgi. Taču mācību laikā tomēr sapratusi, ka vismaz tuvākajā laikā viņa optometriju tomēr neredz kā sava darba lauku. Tādēļ maģistrantūras studijās, kuras jauniete, visticamāk, plāno tūliņ pēc bakalaura diploma iegūšanas, viņa apsver iespēju pievērsties fizikas specializācijai.
Jau skolas laikā Jaunpiebalgā Brenda smēlusies pieredzi sabiedriskās aktivitātēs –darbojusies vietējā Bērnu un jauniešu iniciatīvu centrā, tostarp arī izmantojot iespējas ceļot un piedalīties starptautiskos projektos. Saprotams – vēlāk izvērties arī sabiedriskā darba turpinājums universitātē –jau pirmajā kursā viņa iesaistījās fakultātes studentu padomē, ieņemot priekšsēdētāja vietnieces amatu. Nedaudz vēlāk Brenda jau visas Latvijas Universitātes studentu lielajā padomē kļuva par vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju, projektu virziena vadītāju, bet patlaban viņa ir studentu padomes priekšsēdētāja vietniece. “Vairs nevarēju domāt tikai par savu fakultāti, līdzko sāku strādāt lielajā studentu padomē, tā jādomā par visiem studentiem, visām fakultātēm,” stāsta Brenda, gan vienlaikus apliecinot savas fakultātes patriotismu un siltās jūtas, ik reizi, kad ierauga šajā vidē tik atpazīstamos oranžos kreklus.
Pārceļoties uz galvaspilsētu, uz laiku pieklususi Brendas dalība mākslinieciskajā pašdarbība, taču nesen viņa tomēr atradusi iespēju pievienoties Baložu vidusskolas jauniešu deju kolektīvam “Trejdeviņi”, ar ko kopā arī gatavojas izdancot simtgades Deju svētkus.
Lai arī nu jau trīs gadi pagājuši galvaspilsētā un jaunpiebaldzēniete ir acīmredzami iejutusies Rīgā, sevi viņa joprojām uzskata par lauku bērnu. “Reti gan iznāk atbraukt mājās, reizēm tikai kādu reizi divos mēnešos, bet, kad izdodas, tad aizbraucu arī pie brāļa un uzreiz eju, piemēram, pļaut zāli vai uz mežu. Man gan īpaši nesaista puķes vai dārzs, bet citi lauku darbi, arī bērnībā es vairāk gāju līdzi tētim viņa darbos,” izjūtās dalās jauniete, vienlaikus atzīstot, ka vēl nebūtu gatava pilnībā aiziet no pilsētas dzīves. “Man laikam šķiet, ka vēlētos dzīvot piepilsētā – ne obligāti pie Rīgas, varētu arī pie kādas citas pilsētas, bet tā, lai ir gan lauku sajūta, gan pilsēta ātri sasniedzama. Vismaz pagaidām tā šķiet, bet mēs jau nekad nezinām, kā dzīve pavērsīsies.”
Komentāri