Stalbēnietis Pauls Ēriks Skujiņš mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas trešajā kursā. Paula instruments jau kopš septiņu gadu vecuma ir čells, tieši ar to jaunietis saista arī savu nākotni.
Kad Paulam palika septiņi gadi, mammas mudināts, viņš uzsāka mācības Cēsu Mūzikas skolā: “Kad devos uz Mūzikas skolu, mamma teica, lai izvēlos apgūt kādu no instrumentiem, kas bija mājās. Mums bija klavieres, flauta, ģitāra, bet skolā man ieteica čellu. Piekritu, un tā viss sākās. Vissarežģītāk bija divreiz nedēļā izbraukāt no Stalbes uz Cēsīm un atpakaļ. Stalbē dzīvoju un mācījos skolā, bet mūzikas skola bija Cēsīs.
Uzskatu, mammas lēmumam, ka man jāmācās mūzikas skolā, bija liela nozīme. Nē, tas nebija spiediens – man mūzika patika jau bērnībā. Tomēr izvēle, ko tobrīd manā vietā izdarīja mamma, ietekmējusi manu dzīvi.”
Pēc Stalbes vidusskolas 6. klases absolvēšanas Pauls 7. klasē mācības uzsāka Cēsu Valsts ģimnāzijā un līdztekus turpināja mācīties Mūzikas skolā. Pēc 9. klases absolvēšanas jaunietis nolēma iestāties Cēsu Mūzikas vidusskolā, lai muzikālos priekšmetus apgūtu vēl pamatīgāk.
“Man patīk spēlēt čellu, tam ir ļoti patīkama skaņa. Tā nav par skaļu, turklāt ar čellu var nospēlēt visdažādākos skaņdarbus, nianses. Liela pozitīva ietekme ir manai skolotājai Ilzei Petrovskai. Man vēl daudz jāmācās, īpaši jau spēles tehnikā,” uzskata Pauls, piebilstot, ka, lai paplašinātu redzesloku, nolēmis iemācīties spēlēt arī kontrabasu.
Uz jautājumu, vai viņš savu nākotni redz mūzikā, Pauls atbild: “Man šķiet, ka brīdī, kad iestājos Mūzikas vidusskolā, jau biju izlēmis, ka dzīvi vēlos saistīt ar mūziku. Šajā skolā padziļināti apgūstam muzikālos priekšmetus, tas ir tieši tas, ko vēlējos. Nākotnē, visticamāk, studēšu Mūzikas akadēmijā vai citā augstskolā, kurā apgūst muzikālo profesiju.” Pauls plaši neklāsta nākotnes sapņus, bet atzīst: “Tas, kā veiksies un kur spēlēšu čellu, būs atkarīgs no tā, cik tālu tikšu ar spēles tehnikas meistarību.
Jau kopš bērnības mūzika bijusi ģimenes ikdienas sastāvdaļa, un tā kļuva arī par manas dzīves nozīmīgu daļu. Brālis Artis mūzikas skolā iesāka ģitārspēles mācības, tomēr saprata, ka tas nav viņa aicinājums, tagad apgūst ekonomiku un vadību. Viena lieta ir mīlēt mūziku, otra – saistīt ar to dzīvi.”
Apgūstot čellu, daudz jāspēlē klasiskie skaņdarbi. Paulam tie patīk, neesot pat iespējams, ka klasiskā mūzika varētu apnikt, turklāt izvēle esot ļoti liela: “Visus skaņdarbus, kuri man jāapgūst, respektēju. Cenšos izprast, mācoties arī iemīlēt. Ir mūzika, kas raisa plašu emociju gammu, ir tāda, kuru grūtāk izprast. Zinot kontekstu, kādā laikā tapis skaņdarbs, kādi bijuši tā laikmeta notikumi, vieglāk to izjust.”
Pauls atskaņo ne tikai klasisko mūziku, bet arī mūsdienu populārās mūzikas skaņdarbus: “Esmu spēlējis kāzās, koncertos, pasākumos, pat bērēs. Bagātīgu un interesantu pieredzi esmu guvis, uzstājoties kopā ar Solvitu Būri un Gunitu Bārdu. Esmu uzstājies arī kopā ar Cēsu Zvanu ansambli. Bieži spēlēju kopā ar tuviniekiem: mammu Andu Tomsoni, kura spēlē flautu, viņas māsu Elitu Tomsoni, kura spēlē klavieres, kā arī ar māsīcu Emīliju Kati Tomsoni, kura spēlē ģitāru un dzied. Pavisam nesen sāku piedalīties arī Vidzemes kamerorķestrī, kas sniedz iespējas padziļināt prasmes.
Pateicoties Cēsu Mūzikas vidusskolai, man bijusi iespēja piedalīties dažādos projektos Eiropā: Dānijā, Somijā, Polijā un Austrijā. Piemēram, augustā kopā ar citiem skolas audzēkņiem piedalījāmies Eiropas Džeza un populārās mūzikas nometnē Austrijā, kur spēlējām arī mūsdienu mūziku, skaņdarbus no filmām, piedalījāmies meistarklasēs, pat improvizējām. Šovasar piedalījos arī meistarklasēs Siguldā. Vēl jāpiemin interesanta pieredze – pagājušajā decembrī piedalījos grupas “Melo-M” organizētajā Megaorķestrī, kur reizē uz skatuves spēlēja vairāk nekā 50 čellu.”
Komentāri