Ruta Mežraupe ir kārlēniete. Kārļos nodzīvots viss mūžs. “Esmu te vecākā, vēl ir daži, kuri pāris gadus jaunāki,” saka Ruta. Viņa vasarā nosvinēja 85 gadu jubileju.
Bērnība pārmaiņu laikā
Tēva tēvs Mārcis Eglītis 1922.gadā no muižas nopirka 15 hektārus zemes un riju. Tāpēc arī mājai dots “Rijnieku” vārds. 1936.gadā vecaistēvs aizgāja aizsaulē un saimniekot sāka Rutas tēvs.
“Riju pārbūvēja. Te bija pienotava un vadītājas dzīvoklis. Istabās, kur tagad dzīvoju, kādreiz bija veikals un veikalnieka dzīvoklis. Paši dzīvojām vienā istabā, vēl bija liela virtuve un lopu ķēķis. Grīda istabā bija no sarkaniem ķieģeļiem. Krejotavā dabūjām izlietoto sērskābi, kad mazgājām grīdu, pielējām pie ūdens, tad tā spīdēja. Bija liels koka galds, to berzām ar smiltīm,” bērnības atmiņās kavējas Ruta. Ģimenē auga trīs meitas, katrai mājās savi darbi.
“Bagāti nebijām, bet badu nekad necietām,” teic Ruta un piebilst, ka tas pasargāja no represijām un “Rijnieki” nu jau simts gadus ir dzimtas mājas.
“Man bija septiņi gadi, atceros, kā vācieši iejāja ar spīdīgiem zirgiem, ģērbušies zaļās formās. Viņi iemitinājās mūsu mājā, pienotavu un veikalu slēdza. Vācieši bija solīdi, dzīve ritēja, kā ierasts. Vecāki darīja savus darbus,” stāsta Ruta.
Atmiņā dienas, kad vācieši atkāpās. Bija atbraukuši mammas vecāki no Raunas, vecaistēvs bija kurpnieks un mazmeitām atvedis skaistus zābaciņus. Meitas sapostas, iedzīve salikta maisos. “Gaidījām uzlidojumus, tētis, uzvilcis ziemas kažoku, stāvēja pie durvīm. Bijām gatavi braukt. Uzlidojumu nebija. Mierīgi ienāca krievi,” atmiņās kavējas Ruta un uzsver, ka krievu karavīri bija citādi nekā vācieši. Ģimenei bija jāpārvācas dzīvot virtuvē, istabā nezin kāpēc viņi izjauca rierīti, uzvedās nekulturāli. “Armijai turpat netālu pļavā bija lauku virtuve. Tēvs sēdēja virtuvē un skatījās, kā cita pēc citas pazūd vistas. Zaldāti tās ķēra ar makšķeri. Kāpēc bija jāapgāž bišu stropi, nesaprotu,” stāsta Ruta un piebilst, ka vācieši katru olu paprasīja.
Karš beidzās, un Ruta sāka iet skolā. Kārļu centrs bija Krustkalnos. Tur bija skola, pasts, ciema padome. “Skolā sāku iet pēc kara. Tūlīt arī skolu pārcēla uz “Kalnvēršiem”, bet Krustkalnos ierīkoja klubu. Mācījāmies divas klases kopā. Klasē bijām dažāda vecuma. Skolā bija direktors un viena skolotāja. Bija kopgalds, vecāki veda produktus. Paēduši bijām, svētkos tika cepti pīrāgi,” stāsta kārlēniete. 60.gadu sākumā Krustkalnu skolu slēdza. Tad tur ierīkoja tūrisma bāzi, sacēla vasaras mājas. “Tagad viss pamests. Ēka gadiem stāv tukša,” piebilst kārlēniete. Skolas gaitas tālāk Rutu aizveda uz Cēsīm.
Jādzīvo laikā, kāds bija
1949.gadā “Rijniekos” sanāca visi apkārtējie. “Visi bērni sēdējām klusi un klausījāmies. Tika dibināts kolhozs. Atceros, kā sprieda par tā nosaukumu. Mamma klusi noteica: “Cilpa.” Tad kāds uzreiz ieteica “Sarkanais karogs”, un tā arī palika,” atceras Ruta un piebilst: “Viss notika ātri, cilvēki saprata, ka tas jādara, izejas nav. Tāpat bija jāstājas pionieros. Dzīvojām laikā, kāds bija.”
Pagasta vecākais Jānis Puriņš uzstājis, lai tēvs māju atdod kolhozam. Viņš pateica stingru – nē. Tēvs kopa kolhoza zirgus, mamma strādāja fermā turpat kaimiņos. Kolhoza kantoris bija “Rāceņos”, saimnieks Meņģelis bija prom, un viņa māja palikusi tukša.
Kad vācieši atkāpās, viņi paņēma vienu “Rijnieku” zirgu un vietā atstāja divus vecus. Vienu pēc tam paņēma kolhoza priekšnieks un ar divričiem braukāja apkārt. Par kolhoza partorgu Ruta saka – bijis interesants cilvēks, rakstīt lāgā nemācējis, bet ballēs dejojis kazačoku un meitenēm bijusi liela jautrība.
Pēckara gadi nebija viegli. Ruta atceras, kā atbrauca vīri un aizveda vienu kaimiņu. Mežos bija mežabrāļi, Krustkalnos nogalināja jaunu sievieti, kura gāja pa ceļu un viņus ieraudzīja. “Bija tādi, kuri dzīvoja pa mežu, pēc gadiem iznāca un dzīvoja tālāk, jo kaimiņi nenosūdzēja,” saka Ruta un piebilst, ka atmiņā stunda klasē Cēsu skolā, kad durvīs parādījās sveši cilvēki un skolotāja klasesbiedrenei likusi paņemt somu un iet. Viņa bija atgriezusies no Sibīrijas un tika atkal izsūtīta. Kaimiņiene Vineta, kad atgriezās no izsūtījuma, stāstījusi, kā kaimiņš mudinājis, lai ātrāk ģērbjas, ka jābrauc. Mēbeles tika savāktas, kad ģimene atgriezās, tās neviens neatdeva.
“Jau mācījos vidusskolā, kad abas ar māsu Vilmu vasarā kolhozā ar veco ķēvi Floru vagojām kukurūzu. Tā bija sēta kvadrātligzdās , tā kā darbs dubults. Kantorī uzskaiti veica Vilma, kuru sauca par kumosa skaitītāju. Viņa un mana nākamā vīra māsa Biruta nāca pārbaudīt, vai pareizi vagojam,” pastāsta Ruta un piebilst, ka tāds bijis laiks.
Pēc vidusskolas Ruta izmācījās par pavāri, bija paredzēts darbs jaunajā ēdnīcā Kārļos. “Līdz vārīšanai netiku, jo kolhoza priekšsēdētājs uzaicināja uz grāmatvedību. Tā kolhoza grāmatvedībā arī viss mūžs nostrādāts. Gadu gaitā Kārļi mainījās. Pagastmāja tika pārcelta uz “Bērziem”, tur bija arī bibliotēka. Savukārt augļkopības saimniecība, kas arī atradās Kārļos, ierīkoja savu nelielu klubu. Sākās kolhozu apvienošana, “Sarkanajam karogam” pievienoja “Oktobra revolūciju”, “Piekto gadu”, “Jauno druvu”, izveidojās lielais Drabešu pagasts. ““Sarkanajam karogam” jau bija pievienoti dārzi Mūrniekos, piedāvāja arī tos, kas Kārļos, bet priekšsēdētājs atteica, ka kopšana pārāk dārgi maksā, un tos pievienoja Līgatnes saimniecībai,” atminas Ruta.
“Rijniekos” līdz pat 80.gadiem bija pienotava, tad piena savāktuve. Cēsu pienotava no mājas īpašniekiem nomāja telpas. Līdz 1962.gadam te bija arī veikals, tad uzcēla jauno Kārļu veikalu. “Tagad veikalam celtā ēka ir dzīvojamā māja,” bilst Ruta.
““Sarkanais karogs” bija miljonārs. Priekšsēdētājs Atis Kļaviņš bija saimnieks. Speciālisti zinoši. Agronoms vienmēr atgādināja, ka klētī sēklai jābūt diviem gadiem. Tika uzbūvēts Līvu ciemats, modernas siltumnīcas, Pieškalnos putnu ferma, kas deva labu peļņu,” vērtē kārlēniete un piebilst, ka , lai kāds kurš kolhozā bija strādātājs, tika žēlots un atbalstīts.
Kopā ne tikai darbos
Rutai atmiņā Kārļu sabiedriskā dzīve. Kaimiņi nāca kopā, rīkoja balles.
““Krustkalnos” bija skaistas balles. Bija tematiskas masku balles, atceros, viena bija “Jūras dzelmē”. Visos svētkos bija pasākumi. Kad Kārļu saimniecība tepat kaimiņos ierīkoja nelielu klubu, tur rādīja kino, pēc tam spēlēja mūziku, varēja dancot. Bija vai nebija puikas, dancojām. “Rāceņos” rādīja kino, arī tur bija balles. Kur tagad garāžas, bija sporta laukums. Cilvēku bija daudz, nācām kopā jauni un veci,” atmiņās kavējas Ruta.
Vēlākos gados kolhozs rīkoja lielus pasākumus. “Priekšsēdētājs pateica, lai uzrakstu katram pa pieci rubļi, lai ir rīcības nauda. Februārī bija gada balle, tad piešķīra prēmijas. Naudu salika aploksnēs, un tās nebija plānas. Cilvēki bija priecīgi kaut vai par pieciem rubļiem. Ne tikai balles kolhozs rīkoja, bija sporta sacensības, makšķernieki sacentās Alaukstā,” pastāsta Ruta un uzsver, ka katrā laikā, kurā dzīvojam, ir kas labs un kas slikts, tāpat kā katrā cilvēkā gan gaisma, gan ēna.
Vēl vienas pārmaiņas
Laiki mainās, gribam katrs to vai ne. Sākās kolhozu īpašumu privatizācija un īpašumu atdošana bijušajiem īpašniekiem un mantiniekiem. “Privatizācija bija viens ellīgs laiks,” ar smaidu teic Ruta. Tā kā viņa labi pazina vietējos, tika uzticēts pieņemt iesniegumus par mantas un zemes atdošanu.
“Kuram bija ticams, kuram neticams dokuments, lai atgūtu īpašumu. Pirmais atnāca kāds vīrs, lai reģistrē īpašumu. Onkulis viņam atstājis ķēvi Maldu, nekā vairāk viņam nav, lai kolhozs kompensē vai dod zirgu. Tāds bija pirmais ieraksts – mantinieks ķēvei. Ieradās kāda uzstājīga kundze, atnesa no burtnīcas izrautu rūtiņu lapu, ka esot kādu saimnieku audžumeita un grib atgūt zemi un māju. Cik daudz bija audžudēlu un audžumeitu vecākiem, kuriem nebija bērnu, var tikai jautāt. Mantas dēļ daudzas ģimenes sanaidojās,” pastāsta Ruta un piebilst, ka viņa un māsas atguva vecāku 15 hektārus. Kam bija iespēja, par pajām iegādājās kolhoza celtās mājas, dzīvokļus, iegādāto tehniku, ražošanas ēkas.
Stiprais balsts - ģimene
Ar Artūru Ruta iepazinās turpat Kārļos. Viņa māsa bija grāmatvede, viņš atgriezās no armijas. “Balles bija, te veikals, tā iepazināmies,” ar šķelmīgumu balsī teic Ruta. 1958.gadā viņi apprecējās. Artūrs strādāja par šoferi. Ģimenei iedeva dzīvokli “Krustcelēs”, “Rijniekos” viņi atgriezās 1970. gadā. Kad piedzima bērni, Ruta strādāja noliktavā, varēja bērnus uz darbu ņemt līdzi, jo bērnudārza nebija. Izaudzinātas divas meitas un dēls, var priecāties par septiņiem mazbērniem un vienu mazmazbērnu. Artūrs tagad dzīvo Rutas un bērnu atmiņās.
“Visi ir Rīgā, katram ir darbs,” bilst Ruta. Mazbērni viņai allaž sagādā pārsteigumus un jaukus brīžus. Kad bija mazāki, vasarās visi dzīvoja “Rijniekos”, arī palīdzēja dārzu ravēt, sienu vākt. Tagad brauc gan paši, gan ar draugiem, tad vecmāmiņai jācep pankūkas. “Par viņu piedzīvojumiem varētu grāmatu uzrakstīt. Zinu daudzus viņu noslēpumus,” ar mīļumu saka vecmāmiņa.
Vasarā pirms dzimšanas dienas Ruta visiem pateica, ka nekādu balli nerīkos. “Tad piezvanīja meita Ilze, lai esmu gatava tikos un tikos, būs jābrauc. Sapucējos, atbrauc viena ģimene, tad otra, trešā, mazbērni. Iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz Līgatni, tur viss bija sagatavots. Kopā bijām 15, visi savējie. Mazmeitas draugs Daumants Kalniņš nodziedāja vairākas dziesmas. Tas bija ļoti jauks brīdis,” pastāsta Ruta.
“Galvenais, lai visi veseli, kā kuram dzīvē ies, nezinām. Kaut tikai būtu miers. Viss apkārt mainās, kaut kas kļūst nevajadzīgs, lieks, tā vietā rodas kas jauns. Arī paaudzes mainās,” pārdomās dalās kārlēniete un atzīst, ka ikdienā viņai pietrūkst vienaudžu, ar ko satikties.
“Gribas apmeklēt kādu kultūras pasākumu. Daudz lasu, bērni atved žurnālus, cik nu saprotu, sekoju līdzi politikai, visam, kas notiek. Man nav garlaicīgi,” saka Ruta un piebilst, lai gan Kārļu rosību kādreiz un tagad nevar salīdzināt, toties nedēļā te iebrauc trīs autoveikali, kuri atved visu vajadzīgo. Pirms kāda laika bijuši pat četri.
“Vai nebija skaists rudens! Tik ilgi puķes ziedēja. Izturīgas. Arī cilvēkiem tādiem jābūt,” saka Ruta Mežraupe no Kārļiem.
Komentāri