Saspringtajā studiju eksāmenu laikā Klinta Āboliņa (23) no Jaunpiebalgas atvēl laiku sarunai un pastāsta laikraksta “Druva” lasītājiem par sevi un to, kā ir dziedāt uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves.
Klinta Āboliņa ir dzimusi un augusi Jaunpiebalgā, savu mūzikas dzīvi uzsākusi Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolā, mācoties klavierspēli. “Astoņus gadus es spēlēju klavieres un sapratu, ka tuvāk sirdij tomēr ir dziedāšana. Absolvēju Jaunpiebalgas vidusskolu, kopā ar mammu interesējāmies Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur piedāvāja iespēju mācīties dziedāšanu, bet sākotnēji mani tur aicināja turpināt mācības taustiņinstrumentu nodaļā, tad nebūtu iestājeksāmenu. Spītīgi turējos šim piedāvājumam pretim, jo zināju, ka klavierspēle tiešām nav mans aicinājums. Iestājeksāmenus nokārtoju un četrus gadus mācījos vokālo dziedāšanu pie skolotājas Daces Balodes,” stāsta Klinta.
Jauniete atzīst, ka jau vidusskolā piesaistījusi opermūzika un solodziedāšana, radusies vēlme izzināt mūziku. Ir bijis arī periods ar asarām acīs, jo tālākā studiju izvēle nav bijis vienkāršs lēmums. “Biju sev draugs un tajā pašā laikā arī ienaidnieks. Pēc Mūzikas vidusskolas absolvēšanas domas bija dažādas – turpināt studēt mūziku vai kādu citu virzienu. Aprunājos ar ģimeni un pedagogiem. Viņi mani iedrošināja, iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Un, ja man šobrīd jautātu, vai nožēloju izvēli, teiktu – noteikti nē. Mūzika mani iepriecina, dod spēku, iedvesmu, tas ir mīlestības prieks,” smaidot atzīst Klinta.
Jauniete ir ļoti mērķtiecīga. Klinta pirmajā mācību gadā nav tikusi studēt valsts budžeta finansētā studiju vietā, tomēr, aprunājoties ar ģimeni, izvirzījusi sev jaunu mērķi un jau nākamajā mācību gadā tikusi budžeta grupā.
Par to, kā sākusi dziedāt Latvijas Nacionālās operas un baleta korī, Klinta atklāj: “Pamanīju sludinājumu, ka vasaras beigās operas koris uzņem dalībniekus, pieteicos. Jāpiemin, ka Mūzikas akadēmijā tad vēl nemācījos. Tā kā ilgi nebija atbildes, domāju, ka uz atlasi neaicinās, bet dienu pirms tās saņēmu aicinājumu piedalīties. Tā nu paņēmu līdzi šikāko kleitu un braucu uz Rīgu,” stāsta Klinta. “Kāpēc šikāko? Cēsīs man iemācīja, ka uz skatuves vienmēr jāiet skaistā kleitā. Kad ierados uz atlasi, biju nedaudz izbrīnīta. Citi bija atnākuši džinsos, nevarēju saprast, vai man būtu jāpārģērbjas. Sasparojos, uzvilku savu sarkano kleitu un devos dziedāt.”
Atlases rezultātus Klinta gaidījusi satraukumu pilna. “Atminos, tā bija sestdiena. Biju informēta, ka man zvanīs jebkurā gadījumā – gan pozitīva, gan negatīva rezultātā. Satraukumu palielināja tas, ka todien Velēnas baznīcā bija jādzied koncertā, bet telefonam tur nebija zonas! Pēc koncerta, izbraucot no teritorijas, saņēmu SMS, ka zvanījis nepazīstams numurs, es atzvanīju. Paziņoja, ka esmu uzņemta operas korī un pēc divām dienām jāierodas darbā, lai parakstītu dokumentus. Tas bija patīkams mirklis!”
Sākums bijis interesants un satraucošs: “Operas ēka ir tik liela, ka pirmajā nedēļā, lai aizietu uz mēģinājumu kora zālē, maldījos pa gaiteņiem. Katru reizi kāds kora dalībnieks mani veda pa citu ceļu, nekad nevarēju atminēties, kā tajā zālē nokļūt. Vienu rītu aizgāju agrāk, lai pati atrastu ceļu un izpētītu ēku. Tur iekšā ir aizraujoši! Nams ir grandiozs, viss personāls, darbinieki draudzīgi un atvērti, katras izrādes iestudēšanas process ir neaizmirstams! Esmu iepazinusies ar slaveniem solistiem no dažādām pasaules valstīm. Ne pret ko dzīvē nevēlētos mainīt šos mirkļus, un ļoti priecājos, ka esmu tur nokļuvusi,” pauž Klinta.
Lai varētu piedalīties izrādēs, Klintai repertuārs bijis jāapgūst ļoti ātri. Jauniete pirmo reizi kā operas koriste kāpusi uz skatuves, piedaloties Johana Štrausa operetē “Sikspārnis”, vēl tobrīd tik labi nepārvaldot vācu valodu. “Šīs mazās uzvaras ved uz manu lielo mērķi. Ja vidusskolas laikā par to visu mācījos, tad tagad man ir iespēja ielūkoties, kā tur viss darbojas, kā sadarbojas mākslinieki, režisori un diriģenti,” stāsta Klinta.
Protams, šobrīd mēģinājumu process ir apstājies, bet parasti darbiniekiem brīvas ir tikai pirmdienas. Pārējās nedēļās dienās ir rīta un vakara mēģinājumi, izrādes. Jauniete atzīst, ka dažkārt jūt nogurumu, bet tajā pašā laikā tas sniedz gandarījumu un prieku. “Nu jau esmu iemācījusies tikt pāri bailēm un uztraukumam, saprast, cik varu “panest” un cik varu dot no sevis, lai nejustos iztukšota.”
Klinta ir pateicīga ģimenei, īpaši vecākiem, kuri viņu atbalsta. Mamma jau no bērnības Klintu vedusi uz Rīgu skatīties baletu, savukārt tētis nav šī mūzika žanra fans. “Pirmā operas izrāde, uz kuru uzaicināju abus vecākus, bija “Klīstošais holandietis”. Tā iestudēta bez pauzēm, izrādes laikā prātoju, vai tētim tā patiks un viņš varēs ilgi nosēdēt. Kad beidzās izrāde, tikos ar vecākiem, un viņi abi bija sajūsmā. Ir patīkami, ja vecāki atbalsta un sniedz pozitīvu atgriezenisko saiti,” smaidot atzīst jauniete.
Kaut gan Klintai pēdējie mēneši ir saspringti, jo jāpabeidz studiju semestris, viņa atzīst, ka skumst, jo pietrūkst operas kolēģu un īpašās vides.
Jauniešiem, kuri šogad beidz vidusskolu un ir lielās izvēles priekšā, Klinta iesaka: “Izdomājiet konkrētas lietas un virzienu, ko vēlaties sasniegt, un noteikti neļaujieties bailēm! Bailes ir visbriesmīgākās, jo tādējādi dzīvē var ko svarīgu palaist vējā. Jāsaņem sevi rokās un jāiet mērķa virzienā!”
Komentāri