Eduarda Veidenbauma muzejā “Kalāči” notika interaktīva performance, aicinot apmeklētājus iepazīt jauniešu mēneša laikā paveikto, kā arī stiprinot emocionālo labbūtību.
Sansusī labklājības rezidenču noslēguma pasākumā “Veselīgais protests”, ko projektā “Vairāk gaismas!” ietvaros īstenoja rezidenču kuratore Anda Lāce un dzejnieks Raimonds Ķirķis, tika rādīts, kā “Kalāčos” jūlija nedēļas nogalēs sevi bagātinājuši jaunieši no Liepas, Cēsīm, Priekuļiem, Dzērbenes, Vecpiebalgas, Kaives un arī apkārtējiem novadiem. Kopā ar A.Lāci un R.Ķirķi viņi pētīja muzeja krājumu, apmeklēja Cēsu novada kultūrvēsturiskās vietas, rīkoja sarunas, piedalījās mākslas un rakstīšanas darbnīcās, devās nakts pārgājienā. Un mākslas performancē jaunieši dalījās ar piedzīvotajām emocijām, pārvērta tās pieredzē, ļāva sliktajam sadegt, rakstīja dzeju un tulkoja vārsmas no angļu valodas. Tikšanos centrālās tēmas bija: mentālā veselība, vērtības, taisnīga un harmoniska sabiedrība, līdztiesība, vienlīdzība, taisnīgums. Laikā, kad vienmēr ir svarīga dinamika, jaunieši te sastapās ar mieru, rāmumu, tā labāk iepazīstot pašiem sevi, atbrīvojot radošumu.
Jaunieši raksta dzeju
Projektā piedalījās 27 jaunieši vecumā no 12 līdz 22 gadiem. E.Veidenbauma muzeja muzejpedagoģe Baiba Roze “Druvai” pastāsta: “Bija jaunieši, kurus ļoti interesē dzeja, kuri to raksta, bija tādi, kas neko neraksta un pat īsti nelasa grāmatas. Bija dalībnieki, kuri regulāri apmeklē muzejus, nodarbojas ar mākslu, mācās mākslas skolā, bet arī jaunieši, kuri brīvo laiku pavada, spēlējot datorspēles. Projektā ir gan ļoti komunikabli dalībnieki, kas labprāt dalās ar savu viedokli, gan tādi, kuriem būt sabiedrībā ir grūti, ir jaunieši, kuri saskārušies ar mentālās veselības problēmām, un tādi, kam šī tēma liekas pasveša.”
Dzejnieks Raimonds Ķirķis vērtē: “Darbojoties ar jauniešiem, esam izmantojuši dažādas metodes, kā strādāt ar literāru tekstu gan individuāli, gan grupā. Šajā procesā būtiska loma ir pašai vietai – Eduarda Veidenbauma memoriālajam muzejam “Kalāči” un tā apkārtnei. Ja Veidenbaums dzejā izteica skarbus iebildumus gan pret sava laika nejēdzībām, gan cilvēka nolādēto stāvokli, tad mūsu protests ir vairāk iekšupvērsts, meklējot to, kas traucē mūsu labbūtībai, kā arī parādot, ka protests var būt forma, kas nevis grauj, bet ceļ.”
“Druvai” dzejnieks atzina, ka ir strādājis ar jauniešiem, bet tādā formātā tas notika pirmo reizi, un ir prieks, ka jaunieši ar katru dienu kļuva atvērtāki: “Lai gan uzdevumi bija konkrēti, reizē katrs jaunietis varēja brīvi izpausties. Nevienā brīdī necentāmies no viņiem izspiest kaut ko citu, kas nebūtu viņi paši. Ceru, ka ikvienam, gan tam, kurš pirmo reizi rakstīja tādus tekstus, gan jau pieredzējušajam, vēlme rakstīt turpināsies, teksti būs svarīgi – gan rakstīt, gan lasīt -, lai tekstu valoda nepazūd no viņu apvāršņa.”
Iejusties Veidenbauma kurpēs
Rezidenču dalībniece Viviāna Zariņa no Rīgas izvēlējusies piedalīties projektā divu iemeslu dēļ, vēlējusies labāk iepazīt Veidenbaumu un uzlabot savu valodu: “Nezināju, ko tieši sagaidīt, bet man patika gan rakstīt, gan satikt radošus cilvēkus.” Artūrs Dāvids Bieziņš no Priekuļiem piedalījās rezidencēs, jo viņam patīk Veidenbauma daiļrade - ar tās tiešumu, ironiju, neizskaistināšanu: “Viņš visu pasaka, kā ir, bez kompromisiem.” Artūrs Dāvids arī pastāstīja, ka pats dzeju rakstījis tikai tad, ja tas bija jādara skolā: “Bet šeit gribējās rakstīt, turklāt sapratu, ka man tas patīk. Dzejas rakstīšana palīdz izlikt to, kas iekšēji krājies, rada atvieglojumu. Bet rakstījām mēs ļoti dažādās vietās: Izstāžu zālē, skatoties Bruno Vasiļevska gleznas, iejūtoties Veidenbauma kurpēs Tartu. Tāpat mēs rakstījām arī tuviniekiem, kā arī veikala pārdevējai. Tas bija ļoti sirsnīgi.”
Artūrs Dāvids Bieziņš rezidenču noslēguma pasākumā bija izveidojis lielformāta gleznu kā pamatu, lai ikviens, kurš vēlējās, varētu ar krāsām uz tās izpausties. Viņš paskaidro: “Tā ir iespēja izpaust sevi, savu iekšējo pasauli, izjūtas. Vēlējos kaut ko ļoti ekspresīvu, un tas arī ir izdevies. Lai gan sāku šo darbu, es viens to nevarētu izveidot tik košu. Burvīgi, ka varam cits citu papildināt, veidot lielformāta gleznu. Šobrīd, to redzot, pirmā asociācija raisās ar augšanu, rokām, kas stiepjas pret debesīm. Lai gan esmu beidzis Mākslas skolu, kaut ko tādu neesmu darījis, tāpēc šī ir ļoti interesanta pieredze.” Vērtējot mākslu kā veidu, kādā izteikt protestu, jaunietis teic: “Tas ir burvīgs veids, kā protestēt. Protestam ne vienmēr jābūt ārējam, tas var būt arī sevī, par savām sajūtām. Šajās dienās daudz domāju, sapratu, cik daudz vēl sevī vēlos pilnveidot.”
Atklāt savas negatīvās izjūtas
“Kalāču” klētiņā bija iespējams dzirdēt, kas jauniešiem rada negatīvas sajūtas sevī un sabiedrībā, tā saprotot, cik daudzos jautājumos cilvēku uzskati ir līdzīgi. Lai gan šķiet, ka tieši jaunieši ir pārņemti ar viedierīcēm, viena no dalībniecēm pastāstīja, ka viņai ļoti nepatīk cilvēki, kuri ierāvušies telefonos, aizmirstot, kas ir svarīgs. Jauniešiem aktuāli ir ne tikai praktiskas dabas jautājumi, bet arī filozofiski. Tā kāda jauniete ienīst laiku, ko iznieko, jaunieši raizējas par apkārtesošo nežēlību, cietsirdību un bezkaunību, bezatbildīgiem vecākiem, negodīgiem politiķiem, kā arī daudziem citiem jautājumiem.
Sansusī labklājības rezidences ir biedrības “Sansusī” īstenota programma, kas sadarbībā ar “Kalāčiem” projektā “Vairāk gaismas!” pirmo reizi notiek ārpus Susējas, sniedzot iespēju arī šīs puses jauniešiem pieredzēt mākslas tapšanas procesu, aktīvi tajā piedalīties un piedzīvot mākslas pozitīvo iespaidu uz mentālo veselību un labbūtību.
Projekts “Vairāk gaismas! Izstāde un mākslas rezidences Eduarda Veidenbauma muzejā “Kalāči”: jaunieši būvē harmonisku un taisnīgu sabiedrību” tiek īstenots, pateicoties Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) atbalstam. Projekta kopējās attiecināmās izmaksas ir 242 818 eiro, Eiropas Ekonomikas zonas atbalsta summa – 206 395 eiro.
Komentāri