To, vai apsūdzētais Dainis Gipters ir necilvēcīgi izturējies pret abiem cietušajiem, vai ir tos turējis kā ķīlniekus un bez atlīdzības nodarbinājis Cēsu novada Vaives pagasta “Mežmaļu” fermā, vēl jāizvērtē tiesai. Taču apsūdzība pret D. Gipteru izvirzīta par cietušā Ulda (vārds mainīts – red.) un cietušās Maritas (vārds mainīts -red.) turēšanu kalpībā.
Vēlas piedzīt kompensāciju
Pēc liecībām Uldis “Mežmaļu” fermā strādājis no 2016. gada augusta līdz septembra beigām, bet Marita no 2016. gada decembra līdz 2017. gada maijam. Kā apgalvo cietušie, D. Gipters viņiem licis smagi strādāt, nav pietiekami nodrošinājis ar pārtiku, licis dzīvot briesmīgos apstākļos, drausmīgi izturējies un par padarīto neesot maksājis algu, kā vienojušies – Uldim 18 eiro, bet Maritai 15 eiro dienā.
Uldis tiesas ceļā no Daiņa vēlas piedzīt materiālā kaitējuma kompensāciju 1098 eiro apmērā un morālā kaitējuma kompensāciju 1500 eiro apmērā, bet Marita vēlas 5000 eiro par morālo kaitējumu un 1975 eiro kā materiālā kaitējuma kompensāciju.
D. Gipteru apsūdz pēc Krimināllikuma 154.panta pirmās daļas par personas kā ķīlnieka sagrābšanu vai aizturēšanu, ja tas saistīts ar draudiem noslepkavot, nodarīt miesas bojājumus vai turpmāk aizturēt šo personu nolūkā piespiest fizisko vai juridisko personu vai personu grupu izdarīt kādu darbību vai atturēties no tās, izvirzot to par noteikumu ķīlnieka atbrīvošanai. Šajā gadījumā apsūdzēto var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
Cietušie neklusē
Uldis uz tiesu ieradies laikus, taču ap roku aplikta aproce, kas liecina, ka viņš ārstējas slimnīcā. Vīrietis pastāstīja, ka iepriekš dzīvojis pussagruvušā mājā bez elektrības, un no kaimiņa uzzinājis, ka “Mežmaļu” lopu fermā meklē strādniekus. Sākumā ar Gipteru esot bijusi runa par braukšanu ar traktoru, taču tā kā Uldim neesot traktora vadītāja tiesību un jau tobrīd bijušas problēmas ar kājām, abi ar saimnieku vienojušies, ka Uldis slauks govis, pieskatīs teļus, tīrīs piena aparātus un dzīs lopus ganos. Divas dienas vēlāk Uldis jau ievācies dzīvošanai paredzētajās telpās pie fermas: “Darba līguma nebija. Priekš kam? Mēs vienojāmies, ka viņš maksās 18 eiro dienā un es būšot tāds kā fermas sargs. Istabiņās bija gulta, beigta krāsns, taču gāzes plītiņa darbojās, turpat iekštelpās bija arī pods un nelietojama duša. Siltā ūdens nebija. Lai grīdas būtu siltākas, pēc nedēļas no iepriekšējās mājas atvedu un ieklāju linoleju. Arī galdu uztaisīju pats. Kad vaicāju par algu, Dainis uz mani lamājās, ka es visu naudu esot izlējis zemē. Vienreiz paprasīju, pēc tam vairs neuzdrīkstējos – cietos. Dainis briesmīgi lamājās. Pa diviem mēnešiem vienreiz mani aizveda uz veikalu nopirkt pārtiku. Iztiku no tā, ko kaimiņiene atnesa. Viņa man deva maizi un kādu gaļas gabaliņu. Man ļoti sāpēja kājas, bet Dainis atveda zāles, kurām beidzies derīguma termiņš, un lietotas šļirces. Šļirces es pats pēc tam vēl pirku.”
Savs sakāmais ir arī cietušajai Maritai, kura uz tiesu neieradās. Marita telefona sarunā saka, ka uz tiesu nebraukšot, jo neesot veselības. Tagad dzīvojot Āgenskalnā un strādājot kādā pansionātā, taču savas veselības sabrukumā viņa vaino D. Gipteru. Viņa stāsta, ka iepriekš dzīvojusi Mārsnēnos pie māsas, taču tur viņai neesot paticis: “Man apnika dzīvot viņai uz kakla, gribējās kaut ko savu, atsevišķi. Dainis izmantoja cilvēku bezspēcību, to, ka viņiem nav kur iet, nav citu iztikas līdzekļu. Viņš bija rupjš, dienā neļāva atpūsties, lika govīm izlikt pakaišus. Dabūju melot un teikt, ka labās drēbes esmu nonēsājusi, lai izmaksā 50 eiro, ko aizbraukt uz humpalām, kaut aizbraucu līdz māsai. Vēl saņēmu 70 eiro ārsta vizītei Rīgā. Viņš pret mani izturējās kā pret lopu, kaut arī pret lopiem viņš izturējās drausmīgi. Man istabiņā bija maza krāsniņa, prasīju malku, bet viņš uzkliedza, lai ejot uz mežu un pati gādājot. Par Daini es neko labu nevaru pateikt.” Marita stāsta, ka beigās govīm mēsli esot bijuši līdz tesmeņiem. Tās pa mēsliem bridušas līdz piena istabai, piena kvalitātes radītāji krituši pa dienām, un beigās arī Pārtikas un veterinārais dienests aizliedzis pienu pārdot pārstrādātājam. Govis bijušas novārdzinātas, fermas tuvumā bijuši nosprāgušu lopu ķermeņi.
Divi saimnieki
Visniknāk noskaņots un aizkaitināts par šādu fermas nolaišanu uz grunti ir D. Giptera onkulis Modris Zukulis. Viņš atklāj, ka 2014. gadā māsa ar bērniem izteikusi vēlmi iegādāties “Mežmaļu” fermu un nodarboties ar piena lopkopību, taču radiem neesot bijis naudas, M. Zukulis, gribēdams labu, esot māsai piekritis. Tanī laikā D. Gipters nodibinājis savu uzņēmumu “Kļavas atpūtas” un iegādājies pirmos piena lopus, bet tēvocis iegādājies sev 13 gaļas lopus. Ēka jeb ferma un traktortehnika likumīgi pieder M. Zukulim, bet lopi – D. Gipteram. Lai gan fermas labiekārtošanā ieguldīti lieli līdzekļi un sākotnēji viss bijis lieliski, pirmās nesaskaņas parādījušās visai drīz. Tā kā onkulis dzīvo Rīgā, nolēmis, ka ferma esot neizdevīgs darījums, savus 13 gaļas lopus no pārējā ganāmpulka nošķīris, iegādājies dzīvojamo vagoniņu un nolīdzis kaimiņieni par uzraugu lopiem, kas ganās turpat tuvējās pļavās, bet fermu izlicis pārdošanā. Tomēr D. Gipters esot onkulim teicis, ka vēlas lauksaimniecisko uzņēmējdarbību turpināt, tāpēc aicinājis onkuli noslēgt īres līgumu ar izpirkuma tiesībām un nosacījumu, ka M.Zukulis fermā drīkst ieiet tikai divas reizes gadā, ko viņš arī esot stingri ievērojis.
“Es fermā ieguldīju pusmiljonu eiro. Pat nevarēju iedomāties, kas tur notiek! Kad atbraucu, skats bija drausmīgs. Man pretī nāca Marita, vaicāju, kas viņa tāda, piedraudēju, ka izsaukšu policiju, bet tad sākām runāt, un viņa teica, ka tur dzīvojot. Kad fermu nopirku, strādnieku istabiņās uztaisīju remontu, bet tad, kad iegāju telpās, tur izskatījās kā bezpajumtnieku midzenī. Durvīs izdauzīti caurumi, santehnikai viss aizķepis ar mēsliem, krāsns sabrukusi. Marita sūdzējās par veselību, prasīju, kāpēc neiet prom, bet viņa atbildēja, ka nav kur iet un neesot naudas. Turklāt Dainis esot piedraudējis, ka viņam policijā strādājot radi, ja viņa kaut ko teikšot, būs slikti. Tad teicu, lai braucam kaut uz Rīgu – jāraksta iesniegums Darba inspekcijai. Aizvedu viņu uz veikalu, nopirku pārtiku un zāles. Kamēr kārtoju mitekļa jautājumus, viņa vēl palika fermā.”
Kategoriski noliedz savu vainu
D. Gipters stāsta, ka, uzsākot saimniekošanu, viss bijis labi. Saimniecībā oficiāli darbojušies vairāki darbinieki, bijusi kārtība, taču pakāpeniski starp viņu un onkuli radušās domstarpības. Ap to laiku sākusies arī bieža darbinieku maiņa. Turklāt daudzi strādnieki lietojuši alkoholu, tāpēc fermā ilgi neuzkavējās. Beidzot D. Gipteram nācies cīnīties pašam, pieņemot darbā darbaspēku, kāds laukos pieejams. 2017. gada vasara bijusi lietaina, tehnika nemitīgi plīsusi, bet strādnieki neesot bijuši nekādi palīgi. Visbeidzot saimnieku pārņēmusi bezspēcība.
Tiesas sēdē bija liecinieki, kas apgalvoja, ka nekāds eiroremonts istabiņās neesot bijis, taču strādniekiem bijis gan siltums, gan sausums, gulta, vieta, kur gatavot ēst, tualete, dažs pat min, ka bijušas divas dušas, no kurām viena darbojusies, un arī siltā ūdens padeve, par ko paši pārliecinājušies. Vairāki apliecināja, ka D. Gipters Uldim un Maritai pircis pārtiku vai retu reizi lūdzis, lai to atved kāds no draugiem.
Apsūdzētais saka, ka nekādas vienošanās ar Uldi par govs slaukšanu un aparātu mazgāšanu neesot bijis. “Runājām par to, ko viņš prot un uz ko ir spējīgs. Apmēram divas nedēļas strādājām kopā, lai saprastu, kādus darbus cilvēks prot, bet izrādījās, ka viņš praktiski neprot neko. Drīz vien atklājās, ka viņam ir problēmas ar kājām. Es viņam teicu, ka mēs nevarēsim sastrādāties, jo lauksaimniecība nav no vieglākajām nozarēm. Bet Uldis piedāvājās padzīvot fermas piebūvē un sakārtot apkārtni, aizstaigāt līdz ganiem, paskatīties, vai govis ir mierīgas, vai elektriskie gani ir kārtībā, kā arī pie reizes viņš būtu uz vietas un tādējādi ferma būtu pasargāta no zagļiem, un es piekritu. Es viņu nodrošināju ar zālēm un pārtiku, jo man bija žēl cilvēka. Zāles bija derīgas, un tas ir neprāts teikt, ka šļirces bija lietotas. Kādas es aptiekā nopirku, tādas arī atvedu. Brīdināju, ka mūsu attiecības būs jāpārtrauc, jo es nevaru uzņemties par viņu atbildību. Uldis atbildēja – kad izveseļosies, dosies prom. Ar laiku kļuvu uzstājīgāks. Bet tad dzirdēju, ka man neesot tiesību viņu padzīt, jo es esot īrnieks. Tas īpašums piederot Modrim. Un tad sāku saprast, ap ko tā lieta grozās un ko viņš te dara. Uldis bija Modra ieliktenis, lai varētu sekot visam, kas notiek fermā. Pieķēru, ka reizēm bija pazudušas darījumu pavadzīmes, domāju, ka viņš tās nodeva Modrim. Uldis arī bieži atradās pie kaimiņienes vagoniņā, viņai stāstīja, ko daru un kas notiek. Izrādījās, ka Uldim ir Modra kontakti un viņi bieži sazinājās, tāpat kā to darīja Marita.
Par samaksu mēs nevienojāmies, bet vienojāmies, ka ļauju Uldim tur dzīvot. Uldi neviens nepiespieda un neaicināja. Tā bija viņa paša iniciatīva. Uldis tika apgādāts ar zālēm, kā arī vests uz veikalu. Es devu naudu pārtikai un pats vedu ēdamo. Mūsu attiecības izbeidzās, līdzko uzzināju, ka viņš strādā pie Modra un nodod viņam informāciju..”
Pēc D. Giptera teiktā, Marita pieteikusies telefoniski un esot bijusi gatava kaut tūlīt braukt uz fermu, galvenais, lai būtu, kur apmesties, taču D. Gipters strādniecei teicis, lai vispirms atbrauc apskatīties, vai viņu šādi apstākļi vispār apmierina un aizsūtījis savu māsu pakaļ Maritai uz Mārsnēniem. “Te pēkšņi māsa zvana un saka – klau, viņa jau mašīnā krāmē visu iedzīvi, malku, katlus, pannas un drēbes. Viņa pārceļas. Es skrēju mazgāju istabu, tīrīju logus, ar draugu braucām pēc metāla krāsniņas, pa ceļam nopirkām briketes, vienīgi dušu vēl nepaguvu salabot. Kad Marita ieradās, sapratu, ka no viņas nekāda strādātāja nesanāks, jo viņa jau ieradās slima, taču solīja, ka centīsies. Tobrīd mēs strādājām divatā un fermā bija 70 lopi. Lauksaimniecībā vienmēr būs daudz darba. Nevar teikt, ka es izmantoju cilvēkus un viņiem neko nemaksāju, jo mums bija noruna, ka naudu, ko iztērēju pārtikas un zāļu iegādei, atvelku no viņu algas. Marita ļoti daudz smēķēja, dzēra kafiju, viņai vienmēr bija maize, piens, gaļa, desa un viņai īpaši garšoja kūpinātas zivis. Sākotnēji algu un tēriņus pierakstīju blociņā ar roku, strādnieki parakstījās, vēlāk rakstīju datorā, man bija izdrukas. Interesanti, ka līdz ar Modra parādīšanos datora izdrukas no fermas pazuda,” saka D. Gipters. Viņš arī norāda, ka Marita sūdzējusies par veselības problēmām, taču ar dzīvi bijusi apmierināta un no fermas nav devusies prom vēl krietnu laiku pēc tam, kad Gipters savu darbību beidzis, govis likvidējis.
Nākamā tiesas sēde notiks 10. aprīlī, un tiesa lēmusi par Maritas atvešanu uz tiesas sēdi piespiedu kārtā.
Komentāri