Deputātu kvotu tēriņu dāsnums nākamā gada budžetā atgādina, ka pašvaldību vēlēšanas ir tuvu. Taču tas ir visai skumjš partiju prioritāšu skaidrojums apstākļos, kuros šādas naudas summas varētu izmantot arī dzīvību glābšanai.
Nogurusī Saeima
Latvijas nākamā gada budžeta izskatīšana pagājušajā nedēļā ilga aptuveni 20 stundas. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece gan norādījusi, ka budžeta izskatīšana ir saistīta ar virkni dažādu dokumentu un uz to visu jākoncentrējas vienā piegājienā. Politiķe atzīmēja, ka šādi strādāt esot bijusi arī pašu deputātu vēlme.
Izskatāmo budžeta likumprojektu kopums šoreiz nudien bija liels. Līdztekus paša nākamā gada budžetam bija jāizvērtē arī vidēja termiņa budžeta ietvars nākamajiem trim gadiem, kā arī vairāki jauni likumi un vairāki desmiti likumu grozījumu, kas saistīti ar budžetu.
Tomēr jājautā, cik kvalitatīvs ir deputātu darbs, strādājot tik ilgas stundas no vietas. Cik spējīgi viņi ir iedziļināties gada nozīmīgākajā likumprojektā – valsts budžetā – un ar to saistītajos dokumentos, ja tas tiek darīts četros no rīta? Cik liela daļa beigās ir gatavi balsot par jebko, lai tikai šis viss drīzāk beigtos?
I. Mūrniece turpretim uzskata, ka lēmumu kvalitāte no šādas darba organizācijas necieš, jo svarīgākais darbs budžeta projekta izstrādē jau noticis atbildīgākajās Saeimas komisijās. Te gan jāatgādina, ka gala lēmumus par budžetu un citiem likumiem pieņem un par to atbild Saeima. Ir tomēr iemesls, kamdēļ pirms sava lēmuma pieņemšanas tā kolektīvi izskata likumprojektus un likumu grozījumus, kurus ir iestrādājušas dažādās komisijas. Un, ja deputāti budžeta pieņemšanas laikā ir pusaizmiguši, pašiem vien par sastrādāto būs jāatbild.
Krīzes laika režīmā
Iepriekšējo reizi šādu apņēmību Saeima demonstrēja, šķiet, tikai 2008. gada nogalē. Sākoties finanšu krīzei, deputāti 20 stundu laikā pieņēma virkni grozījumu 2009. gada budžetā, lai palielinātu ieņēmumus un samazinātu izdevumus. Toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis toreizējo Saeimu slavēja kā “labāko Eiropā”, jo tā ir spējusi tik īsā laikā pieņemt nepieciešamos, lai arī sāpīgos valsts ekonomikas stabilizācijas pasākumus.
Arī toreiz gluži vietā bija jautājums, cik izsvērti tika pieņemti lēmumi tik sarežģītos apstākļos, kad sēdes ilgums ir nesamērīgs. Tomēr, ņemot vērā situācijas steidzamību un Latvijas nepieciešamību dot signālu par spēju uz izlēmību, 20 stundu sēdi varēja uzskatīt par piemēroti dramatisku žestu. Ko nokavēt deputāti baidījās šoreiz?
I. Mūrniece gan izteikusies, ka pārmetumi par Saeimas darba organizāciju izskanētu arī tad, ja budžets tiktu skatīts vairākas dienas. Citiem vārdiem – kritiķiem jau nekad nebūs gana labi. Tomēr jautājums ir nevis par izpatikšanu kritizētājiem, bet gan par darba kvalitāti. Ir grūti saskatīt, kā 20 stundu darbadiena varētu būt produktīvāka nekā divas vai pat trīs īsākas darbadienas.
Labie darbi un atbalsts savējiem
Uzmanību piesaista arī tā dēvēto “deputātu kvotu” sadalījums. Jau rudenim sākoties, publiskajā telpā atkal sākās diskusijas, cik pamatota ir šī kārtība, ka deputātiem tiek atvēlēta naudas summa, ar kuru tie pēc pašu izvēles var atbalstīt dažādas sabiedriski derīgas aktivitātes. Katram koalīcijas deputātam ir pieejami 20 tūkstoši eiro, plus vēl valdošā koalīcija ir vienojusies piešķirt līdzekļus dažādiem infrastruktūras un citiem projektiem vairākās pašvaldībās.
Septembrī I. Mūrniece, izsakot atbalstu kvotām, uzsvēra, ka tās ir iespēja atbalstīt “sasāpējušas” un būtiskas jomas. Šīs kārtības atbalstītāji nudien var norādīt uz virkni visnotaļ labu darbu, kas par šo naudu paveikti un kuri citādi atbalstu varbūt nemaz nebūtu saņēmuši. Ir uzcelts kāds piemineklis, ir salāpīts kāds kultūras nama jumts, ir uzbūvēts kāds bērnu rotaļu laukums un nobruģēta kāda ietve.
Taču šie piemēri nepalīdz izvērtēt šīs sistēmas kopējo lietderību, jo naudas tērēšanā trūkst sistemātiskuma. Turklāt nav retums gadījumu, kad redzams, ka naudas tērēšana ir atbalsts “savējiem”, nevis tiem, kuriem patiešām visvairāk vajag. Piemēram, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) valsts naudu ir prasījusi Garkalnes novada korim “Pa saulei”, kas savulaik tika dibināts tieši kā šī politiskā spēka jauniešu koris un uzstājas viņu pasākumos. No ZZS ievēlētais deputāts Valdis Kalnozols vēlējies iegūt naudu šaha un tekvondo inventāra iegādei – viņš pats ir bijis Šaha federācijas prezidents un kopā ar dēlu nodarbojas ar tekvondo. Nacionālās apvienības deputāts Kārlis Krēsliņš kopā ar kolēģiem aicinājis piešķirt 30 tūkstošus eiro mikroautobusa iegādei, kas nepieciešams Šaušanas federācijai. Viņš pats ir Latvijas Šaušanas federācijas prezidents.
Nevar nepieminēt arī iedoto naudu grupas “Līvi” albuma izveidei, par ko nav zinājuši pat grupas dalībnieki paši, vai “Iļģu” koncerta rīkošanai. Albuma finansējums gan beigās tika atsaukts. Taču nekas tik spilgti nestāsta par nākamgad gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kā tas, ka kopumā kvotām šogad iedalīti aptuveni 20 miljoni eiro, kas ir krietni vairāk nekā pērn.
Kam vajag visvairāk
Nav jau tā, ka šie un vēl daudzi citi priekšlikumi – to vidū ir atbalsts izglītībai, sportam – paši par sevi būtu slikti. Taču naudas ir tik, cik ir, un, izlietojot to vieniem mērķiem, deputāti atsakās no citām iespējām. Līdz ar to stāsts ir par to, kā deputāti nolemj, kuras patiešām ir kritiskās jomas valstī, kurām nauda nedrīkst nebūt.
Labās ziņas ir tādas, ka veselības aprūpe ir viena no jomām, kurām nākamgad tēriņi pieaugs visvairāk. Un tomēr laikā, kad deputāti ir gatavi atvēlēt miljonus atbilstoši savām simpātijām un politiskās draudzības jūtām, vesela rinda smagi slimu Latvijas iedzīvotāju nesaņem tik nepieciešamo palīdzību, lai dzīvotu. Dažādu nopietnu slimību ārstēšanu valsts neapmaksā, dažādiem izmeklējumiem daudzās slimnīcās valsts piešķirtā nauda izbeidzas jau labu laiku pirms gada beigām. Dažiem slimniekiem paveicas, ka sabiedrība naudu operācijām un citām ārstēšanas procedūrām saziedo. Taču daļa šādu atbalstu tā arī nesagaida.
Ir jau saprotams, ka šis ir veids, kādā deputāti var saviem vēlētājiem demonstrēt, ka viņi, strādājot Rīgā, tomēr domā par reģionu attīstīšanu un turienes iedzīvotājiem. Tas viņu pārstāvētajām partijām krietni palielina iespējas tikt pārvēlētām. Tomēr ir absurdi, ka ceļš uz popularitāti ir šāds kvotu sadalījums, nevis palīdzība tiem simtiem cilvēku, kas par 20 miljoniem varētu uzlabot veselību vai izdzīvot.
Komentāri