Pagājušajā nedēļā Saeima konceptuāli atbalstīja likumprojektu par izmaiņām partiju Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Grozījumi paredz ierobežot naudas summu, ko no saviem ienākumiem fiziskas personas var ziedot partijām. Tas varētu palīdzēt ierobežot ziedošanu caur starpniekiem, tomēr ne visos aspektos jaunais regulējums būs optimāls.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izstrādātie likuma grozījumi paredz, ka partiju biedru naudās un iestāšanās maksājumos persona drīkstēs iemaksāt summu, kas nepārsniedz 30 procentus no personas deklarētajiem gada ienākumiem.
Pašreizējā kārtība pieļauj, ka personas partijām var ziedot pat visus pēdējo trīs gadu laikā gūtos ienākumus. Tas paver iespēju dažādiem aizdomīgiem darījumiem, tai skaitā iespējai, ka persona partijai ziedo vairāk, nekā spēj atļauties. Pašlaik no jautājumiem par iegūtās naudas izcelsmi ziedotāji var atgaiņāties, sakot, ka tie iztiek no iepriekš gūtiem ienākumiem un uzkrājumiem, – šādu informāciju KNAB pārbaudīt nevar.
Tomēr zīmīgi, ka apspriestie grozījumi risina problēmu, kuru ir radījis pašreizējais partiju finansēšanas regulējums. Proti, nosakot partiju finansēšanas ierobežojumus, likums radīja pieprasījumu pēc ziedošanas starpniekiem. Tie, kuri iepriekš paši no savas naudas ziedoja lielas summas partijām, tagad meklē cilvēkus, kas noskatītajām organizācijām paredzēto naudu varētu nogādāt ar savu vārdu. Naudas ceļus uz partijām šādi var apgrūtināt, taču, kā nojaušams, nevar pilnībā apspiest naudīgo personu izdomu, kā panākt iecerēto.
Te gan var jautāt, kāpēc piedāvātais pieļaujama ziedojuma apjoms ir tieši 30 procenti no ziedotāja ienākumiem. Jādomā, ka iecere ir bijusi noteikt tādu ziedojamo apjomu, kas nerada šaubas, ka konkrētajai personai no atlikušajiem gūtajiem ienākumiem pietiek, lai segtu savus tēriņus.
Tomēr tādā gadījumā šie 30 procenti nav īpaši jēdzīgs vadmotīvs. Cilvēkam, kura oficiālie ienākumi nepārsniedz minimālo algu, tāda ziedojuma apjoma atņemšana tomēr būtiski ietekmē turpmāko iztikšanu. Ja kāds šāds cilvēks ziedo tik daudz no saviem ienākumiem, tas tomēr liktu uzdot jautājumus par viņa motivāciju un reālajām iespējām būt tik dāsnam. Turpretī miljonāram pēc 30 procentu noziedošanas paliek pāri vēl daudz naudas. Dažs labs miljonārs varētu noziedot arī 90 procentus no saviem gada ienākumiem un mierīgi iztikt no tā, kas palicis pāri. Tāpēc, domājot par to, kādam būtu jābūt pieļaujamajam ziedojuma apmēram, būtu jāvadās ne tikai no ienākumu proporcijas, bet arī no tā, cik absolūtajos eiro skaitļos cilvēkam paliek pāri.
Papildus tam ir jāpatur prātā arī, kā partiju finansēšanas ierobežojumi ietekmē varas un opozīcijas partiju rīcības iespējas. Varas partiju rīcībā papildu ziedojumiem ir arī administratīvie resursi. To vislabāk var redzēt Rīgā, kur pašvaldības iestādes tērē miljonus sevis slavināšanai dažnedažādos medijos. Opozīcijai tāda līmeņa piekļuves publikai nav, un tas mazina viņu iespējas pašvaldību vēlēšanās uzvarēt. Tas vēlreiz atgādina, ka ir nepieciešams vēl papildu darbs, lai partiju tēriņus un rocību regulētu tā, lai tas būtu pēc iespējas godīgi pret dažādām iesaistītajām pusēm.
Tomēr nevar noliegt, ka kopumā partiju finanses pašlaik ir krietni labāk sakārtotas nekā agrāk. Finanšu plūsmas ir labāk pārskatāmas, katrs ziedotājs tiek uzskaitīts, un maksājušo saraksti tiek publicēti KNAB tīmekļa vietnē. Domājams, palīdz arī valsts finansējums. Tādu kopš 2012. gada saņem politiskās partijas, par kurām Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vismaz divi procenti vēlētāju.
Lai gan šī kārtība sabiedrībā, šķiet, nav īpaši augstu novērtēta, tomēr tā veicina, ka partijas ir mazāk atkarīgas no atsevišķiem turīgajiem un līdz ar to ietekmīgajiem ziedotājiem. Tas nozīmē, ka iepatikšanās un iztapšana finansētājiem, kas apmaiņā pret atbalstu sagaida partijas pozīciju noteiktos jautājumos, nav vienīgais veids, kā partija var darboties. Tanī pašā laikā šāda veida ietekmes, protams, izslēgt nav iespējams.
Par to, ka valsts finansējums vismaz daļai partiju nudien ir kļuvis par būtisku ienākumu avotu, atgādina kaut vai tas, kas savulaik notika ar Reformu partiju. Valsts finansējuma zaudējums bija viena no pēdējām naglām partijas zārkā. Par vēlēšanu izdevumu pārkāpumiem valsts finansējumu ir zaudējusi arī “Vienotība”. Partijas vadītājs Andris Piebalgs šo pavērsienu nosaucis par smagu (lai arī ne iznīcinošu) triecienu.
KNAB sagatavotie likuma grozījumi mainīs arī to, kādos gadījumos tiek apturēts valsts finansējums partijām. Pašreizējais regulējums pieļauj nesamērīgu bardzību. Proti – partija var zaudēt valsts finansējumu par pašiem niecīgākajiem pārkāpumiem. Ja tiek konstatēts, ka no līdz šim valsts piešķirtās naudas neatbilstoši izmantoti ir kaut vai daži centi, partija no šī finansējuma avota var atvadīties. Dažos gadījumos tas var nozīmēt partijas galu, vēl kādos – pastiprinātu mēģinājumu piesaistīt naudu no citiem avotiem, tādējādi atkal pastiprinot ziedotāju ietekmi.
Ja tā, tad likums gluži vienkārši nepilda savu virsuzdevumu – stiprināt partijas un to patstāvību. Jaunie likuma grozījumi turpretī paredz, ka partija valsts budžeta finansējumu uz gadu zaudē, ja vismaz desmit procenti no valsts naudas gada laikā ir tērēti neatbilstoši.
Kopumā KNAB izstrādātie likuma grozījumi par partiju finansēšanu ir solis pareizajā virzienā. Tomēr arī pašlaik šis piedāvājums atstāj vietu uzlabojumiem.
Komentāri