Vienmēr priecājos, kad dzirdu cilvēkus, cepoties par niekiem. Tas nozīmē, ka lielāku problēmu nav un dzīve ir skaista. Pie šiem varētu pieskaitīt arī kāda vīra sarūgtinājumu par meitas nepareizi izvēlētu metodi, kā ieziemot dālijas. Izrādās, viedas sievas sniegts padoms tās uzglabāt pagrabā vienam der, citam nebūt ne. Tā šopavasar Jaunpiebalgā, raugot, kā tās saglabājušās, ar rūgtumu secināts, ka no ceru daudzuma, kas savietots četrās kartupeļu kastēs, derīgs vairs tikai kāds nieks. Lielākā daļa gumu mitrumā ir sapuvuši, un tagad piebaldzēnam nākas palikt bez iemīļotajiem ziediem, kas gadiem ik vasaru kupli izdaiļojuši lauku sētu. No notikušā nu uztaisīta teju vai traģēdija – kā tad bez dālijām?!
Līdzīgs gadījums, tikai plašākā mērogā, novērots arī kaimiņu novadā – Vecpiebalgā. Tur vairāki iedzīvotāji dusmīgi par apzāģētām liepām. Šūmēšanās par to sākta arī sociālajā vietnē Facebook. Pie skolas un līdz pat daudzdzīvokļu mājām ceļa malā palikuši vien stumbeņi. Viedokļu paudēji vienisprātis – skats atbaidošs, bet domas par to, vai pareizi darīts vai tomēr ne, – dalās. Kāda iedzīvotāja pat painteresējusies tehnikumā Ērgļos, kur māca kokkopējus, un secināts – koki praktiski iznīcināti. Šāds paņēmiens aplami par pareizu uzskatīts vien kādu brīdi, ātri saprasts – tā kokam ir lēna nāve, jo rētās iemetas puve. Citi liek pretī piemērus, kur koki tā jau apzāģēti un skats pēc tam krietni tīkamāks – vietā salapo kupls, skaists vainags. Cits norāda uz labāku ceļa pārredzamību, vēl kāds informē, ka liepu sakopšana bijusi topošo absolventu dāvana skolai. Lai kas arī netiktu teikts, arvien kāds uzstājas ar atziņu, ka liepas nevajadzīgi sakropļotas, un pauž pārliecību, ka turpmāk tās nīkuļos.
Brīvdienās arī pašai iznāca mērot ceļu gar skolu, un jāteic – ainava nebūt tik baisa nešķita. Iespējams, esmu minimālisma piekritēja un priekšroku dodu sakoptai videi ar brīvu telpu, nevis biežņai, kurai ne pirkstu nedrīkst piedurt, jo tā līdz šim nav darīts. Līdz stumbeņi satrupēs, kuplas liepu lapotnes apkārtējo acis priecēs vēl gadiem. Un kas zina, kā ainava tad jau būs mainījusies, vai liepām tur maz vairs būs vieta.
Protams, nenoliegt – dabai skāde nodarīta abos gadījumos. Bet var tikai priecāties, ja tik vien tās bēdas dzīvē. Reizēs, kad dzīvi skāruši krietni nopietnāki sarežģījumi, puķītēm un kokiem pat neviens gailis pakaļ nedzied.
Komentāri