Atliecu galvu, paveros augšup un brīnos par to, ko redzu, – kastaņa zied. Šonedēļ Zaubē turpina cēli ziedēt kastaņas sveces, kaut nu jau jūnija vidus.
Pavasaros ne reizi vien esmu sapņojusi, kaut ziedoņa laiks turpinātos jo ilgāk. Lai nu kā, bet līdz maija beigām Cēsīs redzēt kastaņu ziedam – to vareno koku iepretī “Druvas” redakcijai – citugad nebija, ko cerēt. Šoreiz koks kā varens svečturis pār gājējiem un braucējiem pilsētā mirdzēja ilgi un cēli. Ārpus pilsētas – uz Piebalgas pusi – šī pavasara ziedēšanas laiks vēl turpinās.
Kāpēc to īpaši novērtēju, cenšos paturēt prātā ilgāk, pat ierakstu rakstu rindās? Tāpēc, ka cilvēka dabā ir tiekties pēc kaut kā cēla, nezināma, reizēm nenovērtējot to, kas ir šeit un tagad. Kastaņas šopavasar – dabas skaistums.
Daudz skaistuma ir arī mūsos pašos, ne tikai zemītē, kurā dzīvojam. Cilvēki ir tik dažādi – atvērti un noslēgti, bet katrs reiz atplaukst, uzzied. To vērts pamanīt, izcelt.
Avīzes redakcijā atveru lielo grāmatu skapi, pilnu sējumiem ar stāstiem par cilvēkiem, viņu sapņiem un piepildītām cerībām. Stāstītais ierakstīts tūkstošiem “Druvas” lapās. Iepriekšējo gadu avīzes pārtapušas iesējumu grāmatās. Tās kopā veido neticami bagātu un aizraujošu vēstījumu, atsauc atmiņā cilvēkus, tikšanās un notikumus. Jā, arī gadskārtas, atgādinot ne tikai par cilvēku, reizēm arī dabas sagādātajiem pārsteigumiem, kaprīzēm.
“Druva”! – tā izsaucās pagājušajā nedēļā satiktā rīdziniece, kad stādījos priekšā kā žurnāliste no Cēsu avīzes. Mazinot manu pārsteigumu par labajām zināšanām galvaspilsētā, sievietei bija stāsts. Būdama meitene, vasaras pavadījusi pie radu tantes Amatas pusē un atceras, kā tur gaidīts atnākam pastnieks, kas atnesīs “Druvu”. Avīze bija viens no svarīgākajiem informācijas saņemšanas avotiem, arī par gaidāmo laiku Vidzemes pakalnos.
Labas ziņas arī ir ziņas – to šajā gadsimtā jāmācās, jo par īsti vērtīgu ziņu aizvien vairāk lasītāji uztver ne jau tās labākās vēstis, bet tās, kuras saņemtas no degpunktiem. Reizēm degpunktus presei sagādā cilvēki, bet citreiz pati daba sadara brīnumus. Kādām ziņām lai pieskaita šo pavasari – tālejoši labām vai sliktām? Pilsētniece būdama, no sirds priecājos par kastaņu ieilgušo ziedēšanu, bet manu jūsmu laukos atvēsina – ja nu būs bada gads? Kā nekā pirmie ziedi un pirmie asni nosala, zeme aizvien nav iesilusi.
Komentāri