Latvijā ar “Covid-19” saistītā krīze gan ekonomikā, gan ar veselību saistītajos jautājumos tikai sākas. Protams, šobrīd galvenais ir risināt ar veselības aprūpi un ekonomikas lejupslīdi saistītos jautājumus. Tomēr nereti jau izskan pārdomas par to, ko un kā darīsim pēc tam, kad vīrusa uzliesmojums būs ierobežots vai apturēts. Kad tas varētu notikt, prognozēt neņemas neviens, jo jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Tomēr domāt par to, manuprāt, nav par agru.
Cerības vieš tas, ka valdība jau sāks piespiedu dīkstāves izmaksas, turklāt pieteikumus dīkstāves pabalstiem jāiesniedz uzņēmumiem, bet nauda tiks ieskaitīta darbinieku, nevis firmu kontos. Arī mediķiem, kuri strādā saistībā ar “Covid-19”, būs algas piemaksas.
Tikmēr kritika, it sevišķi sociālajos medijos, brīžam ir tik skarba un pat ļauna, ka varētu domāt – Latvijā nekas nenotiek un neviens neko nedara. Mēdz sacīt, ka ir situācijas, kurās kaut ko saprast un novērtēt ļauj tikai salīdzinājums. Tāpēc ir vērts paraudzīties, kas notiek citās Eiropas valstīs. Gan jāteic, ka, manuprāt, ir visai absurdi mēģināt salīdzināt saslimušo un mirušo skaitu, piemēram, uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, jo ierobežojošie pasākumi dažādās valstīs atšķiras gan pēc to satura, gan arī laika ziņā, kad tika ieviesti. Itālijas un Spānijas traģiskos stāstus zina visi, kuri seko ziņām, bet maldīgi domāt, ka, piemēram, Vācijā vai ASV viss ir kārtībā. Tā Vācijā aptuveni 390 tūkstoši cilvēku interneta vietnē change.org. ir parakstījuši petīciju ar prasību uz sešiem mēnešiem ieviest beznosacījumu pamatnodokli. Parakstu vākšanu ierosināja Berlīnē dzīvojošā ārštata modes dizainere Tonija Merca, kura savā korsešu darbnīcā un veikalā nodarbina piecus cilvēkus. Merca saka, ka viņas darbinieki bieži strādājuši pat 60 stundas nedēļā, bet viņai nav uzkrājumu un viņiem finansiālais atbalsts būtu vajadzīgs no 800 līdz 1200 eiro mēnesī. Var sacīt, ka dizains nav pirmā nepieciešamība krīzes apstākļos, bet cilvēkiem, kuri strādā šobrīd “liekajās” profesijās, ir jāizdzīvo tāpat kā tiem, kuri, piemēram, ražo pārtikas produktus vai medikamentus. Turklāt Vācija visai ilgi nepieņēma lēmumus, kas attiektos uz visu valsti, un federālo zemju attieksme vairākos jautājumos bija stipri atšķirīga. Savukārt ASV prezidents Donalds Tramps, par spīti viņa teiktajam, ka amerikāņi nekad nebūs nācija, kura kaut ko lūdz, otrdien privāti vērsies pie Eiropas un Āzijas partneriem, lai nodrošinātu testēšanas komplektu un cita medicīniska aprīkojuma piegādes, kuru ASV izmisīgi trūkst. Jebkurā gadījumā var sacīt, ka valstu rīcība brīžam ir bijusi visai haotiska un nepārliecinoša, jo neizpratne par vīrusa bīstamību un bažas par katastrofālajām sekām ekonomikai likušas vilcināties.
Runājot par dzīvi pēc krīzes, ir skaidrs, ka Latvijā, visticamāk, beigs pastāvēt mikrouzņēmumu nodoklis (MUN) un paši mikrouzņēmumi, jo krīze ļoti skaidri parāda, ka MUN maksājošie ir sociāli neaizsargāti tāpat kā vairāki citi īpašos nodokļu režīmos strādājošie. Finanšu ministra saistībā ar krīzi līdz šim sacītais, manuprāt, ir nepārprotami norādījis, ka iedzīvotājiem vai nu ir jābūt uzņēmējiem, vai arī tradicionālo darba līgumu noslēgušiem darba ņēmējiem. Diemžēl viss nav tik vienkārši un pilna apmēra nodokļu nastas uzlikšana tikai uz paša darba veicēja pleciem ēnu ekonomiku var tikai padziļināt. Nav tā, ka cilvēki netradicionālajos nodokļu režīmos strādā tikai un vienīgi tādēļ, ka grib izvairīties no nodokļu maksāšanas ar vēlmi apkrāpt valsti. Bieži vien viņiem nav citu iespēju vismaz kaut ko nopelnīt. Turklāt ir absurdi pieprasīt, piemēram, lai šajos nodokļu režīmos strādājošie pensionāri maksā pilnā apmērā visus nodokļus. Jebkurā gadījumā jautājums par nodokļiem pēc krīzes ir ļoti nopietns, jo, no vienas puses, valstij katrs nodokļu cents būs ļoti svarīgs. No otras puses, neapdomīgi lēmumi ēnu ekonomiku var tikai palielināt. Nodokļu reformas veidošanā vissaprātīgāk būtu piesaistīt nepolitiskus un reālo dzīvi zinošus ekspertus, jo finanšu ministra izpratne par šiem jautājumiem, manuprāt, ir visai teorētiska un plakana.
Komentāri