Baltijas sociālo zinātņu institūta projektu direktore, pētniece Evija Kļave seminārā – diskusijā “Ēnas cilvēki. Nabadzība 21. gadsimtā” norāda, ka nabadzība ir Latvijas 21. gadsimta realitāte, uzsverot, ka tā nav tikai ēdiena un mājokļa trūkums, bet arī sociālo, veselības, izglītības un kultūras resursu trūkums.
Viņa arī vērtē, ka piederība noteiktām sociālām grupām rada augstāku nabadzības risku un ne vienmēr tā ir tikai indivīda atbildība vai vaina. Evija Kļave uzsver, ka daļai cilvēku trūkst finanšu, digitālo un sociālo prasmju un ir nepieciešami daudzveidīgi instrumenti, lai cilvēkiem palīdzētu.
Savukārt krīzes centra “Skalbes” vadītāja Zane Avotiņa teic, ko “Covid-19” radītā krīze parādīja: “Cilvēkiem bija ļoti bail pazaudēt ienākumus, bailes palikt uz ielas bez iespējām aprūpēt sev tuvos cilvēkus, milzīgs stress par risku, ka var zaudēt darbu. Tajā pašā laikā cilvēki kaunas par to, ka var nonākt situācijā, kad jālūdz palīdzība un atbalsts, jo sabiedrībā pastāv daudz stereotipu un aizspriedumu par sociālās palīdzības saņēmējiem.”
Pārgaujas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Anita Kalniņa: “Pēdējos mēnešos īpaši aicinām cilvēkus būt vērīgiem, pamanīt, vai kaimiņam, paziņam nav nepieciešama palīdzība, jo tiešām ne visi paši vēršas pēc tās. Tomēr Pārgaujas novadā nav tā, ka ārkārtējās situācijas dēļ atbalsta pieprasījumu daudzums vai nabadzības līmenis būtu palielinājies. Ir atsevišķas akūtas situācijas, kurās cenšamies palīdzēt, piemēram, cilvēks, kas līdz šim strādājis, pēkšņi saslimst, jāiet rehabilitācijas posms, viņam nav tuvinieku, nav trūcīgā statuss, bet rēķins par manipulācijām ir pāri 1000 eiro. Arī šādiem gadījumiem mums paredzēts pabalsts. Ir situācijas, kad laiku pa laikam senioriem, kuri nevar iziet no mājas, vajag aizvest medikamentus, vai arī kāds jāaizved uz Rīgu pie ārsta, tad iesaistāmies. Mums ir arī ļoti laba sadarbība ar ģimenes ārsti – ja zinām, ka cilvēks var nokārtot invaliditātes grupu un saņemt pensiju, mudinām to darīt, palīdzam veikt nepieciešamos izmeklējumus, tad vismaz cilvēkam, kurš slimības dēļ strādāt nevar, ir kādi ienākumi līdz pensijai, un arī mums prāts mierīgāks. Nevaram, protams, visus gadījumus zināt, bet mudinām, lai arī līdzcilvēki dod ziņu, domāju, bez palīdzības, gan materiālas, gan cita veida, neviens nav palicis.”
Priekuļu novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Skaidrīte Astahovska – Eglīte: “Jāteic, ka bieži vien sabiedrībā valda stigmatizēta attieksme par sadarbību ar Sociālo dienestu. To izjutām, ārkārtējās situācijas laikā piegādājot pārtikas komplektus skolēnu ģimenēm. Bija ģimenes, kuras norādīja, ka viņiem tādas nevajag, jo tās ir nabagu pakas. Tas ir aplams priekšstats, jo ar pašvaldības atbalstu brīvpusdienas ir pieejamas visiem audzēkņiem, kas mācās Piekuļu novada skolās. Svarīgi mainīt priekšstatu par sociālo dienestu, līdzīgi kā kādreiz cilvēkiem bija bail iet pie zobārsta, bet tagad vairs zobārsts nav tik liels drauds. Ja mums vajag, mēs ejam. Tāpat arī ar sociālo dienestu – ir jānāk, lai varētu saņemt nepieciešamo: psihologa, citus pakalpojumus, naudas pabalstu. Būtiski, ka sociālais dienests arvien vairāk strādā arī preventīvi, ne tikai strādājot ar sekām, bet novēršot iespējamās problēmas, piemēram, nodrošinot iespēju vecākiem apmeklēt Bērnu emocionālās audzināšanas nodarbības vai nodarbības par pusaudžiem, kas ir noderīgas ikvienam vecākam.
Jā, visvairāk strādājam ar tiem, kuriem ir lielākas finansiālās grūtības, bet viņiem ir jābūt gataviem sadarboties. Ir arī klientu loks, kuriem ir jāsadarbojas ar sociālo dienestu, jo to nosaka citas institūcijas. Jāsaprot, ka arī cilvēku izglītības līmenis ir ļoti dažāds, mūsu sabiedrībā pastāv liela izglītības plaisa, bet nevienu nevar piespiest izglītoties. Sociālie dienesti vēsturiski sadarbojas ar cilvēkiem, kuri jau ir nonākuši grūtībās, tomēr ne visas grūtības, kurās nonāk cilvēki, ir viņu vaina vai nolaidība. Ir situācijas, kurās cilvēki nonāk neatkarīgi no savas brīvas gribas, viņiem ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība, lai tiktu uz priekšu. Daļai pensionāru, lai arī viņi visu mūžu nostrādājuši, ir maza pensija, cilvēki nonāk finansiāli nedrošā situācijā. Ir cilvēki, kuri ir atkarīgi no valsts atbalsta, piemēram, cilvēkam ar DEAK piešķirto otrās grupas invaliditāti valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts var būt 96 eiro, bet diemžēl darba tirgū viņš atgriezties nevar un ar šādu pabalstu iztikt arī ne. Tāpat ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, psihes traucējumiem. Ģimenes ar bērniem ir riska grupa tieši finanšu dēļ, jo ir atšķirība, vai jānodrošina divi cilvēki vai pieci.
Daļa cilvēku pārmet, ka nedodam pabalstu, tomēr mūsu darbu reglamentē normatīvie akti, ir skaidri nosacījumi, kad varam sniegt atbalstu, bet ne visas grupas nonāk tajās robežās, lai varam sniegt palīdzību. Cenšamies likuma ietvaros palīdzēt, tāpēc pavasarī veicām grozījumus novada saistošajos noteikumos.”
Raunas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Ieva Ozola: “Jāteic, ka katra situācija ir citāda, cenšamies pielāgoties un izprast katru. Ir ģimenes, kas paaudžu paaudzēs ir nabadzīgas, un vecāki šo dzīvesveidu iemāca arī bērniem, viņiem tas ir ierasti un normāli. Bet ir ģimenes, kuras īslaicīgi nonāk grūtībās, un vēršanās sociālajā dienestā viņām ir kā atspēriena punkts, atbalsts, lai no krīzes situācijas tiktu laukā. Svarīgs ir ne tikai materiālais atbalsts, bieži noderīga ir psihologa konsultācija, jo cilvēkam ir svarīgi izrunāties, būt uzklausītam un iegūt motivāciju rast risinājumus. Šādiem cilvēkiem cenšamies kaut vai mēnesi palīdzēt, tālāk jau cilvēks atkal pats spēj ar visu tikt galā. Raunas novadā daudz klientu ir pirmspensijas vecumā, vēl nav pensija, bet strādāt vairs veselības dēļ nav iespējams, toties medikamenti ir jāiegādājas, par izmeklējumiem vai slimnīcu jāmaksā. Ne visi, kuriem nepieciešama palīdzība, nāk un to prasa, reizēm apsveicam cilvēku jubilejā un redzam, ka viņam palīdzība noderētu, bet viņš domā – ko nākšu un prasīšu. Tad iedrošinām, ka varam palīdzēt.”
Komentāri