Darbs attālināti sniedz virkni priekšrocību, un daudzi iedzīvotāji, kuriem ir šāda iespēja, tagad pārbauda, vai šāda darba forma viņiem ir pieņemama. Pasaulē attālinātā strādāšana nav jauns fenomens. Daudzās attīstītajās valstīs iespēja strādāt attālināti pastāv jau pēdējos 30 gadus, līdz ar to ir arī pirmie pētījumi par šādas pieejas plusiem un mīnusiem.
Cildināto plusu sarakstā noteikti ir ekonomiskie pamatojumi. Uzņēmumiem nav jāmaksā lielas summas par īres telpām, ietaupās elektrības un siltumapgādes rēķini, kafija nav jānodrošina, arī daba līksmo un tvīkst, ka autotransporta nodarītais posts samazinās. Automašīnas nedrūzmējas garos sastrēgumos, cilvēki nespiežas autobusos.
Šobrīd arī augstskolas uzsākušas attālinātās mācības un šo pašu pieeju nodrošinās sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas. Lasīju, ka, iespējams, ārkārtējā situācija mums iemācīs, ka patiesībā daudzas funkcijas varam vienkāršot, digitalizēt, virtualizēt un harmonizēt, taču, redziet, cilvēks pats pēc būtības nav neko primitīvs, un ārzemēs veiktie pētījumi liecina, ka viss ir daudz sarežģītāk.
Vispirms jānodala tie attālinātā darba veicēji, kas strādā kāda uzņēmuma interesēs, no tiem entuziastiem, kuri darbojas ar pašiedvesmu, bez īpaša pienākuma un termiņiem – nu, piemēram, blogeri, influenceri un citas jaunās digipaaudzes “parādības”.
Cilvēki atzinuši, ka dodas uz darbu socializēties. Ir taču svarīgi kolēģei pateikt, ka māsai piedzima trīnīši, ka veikalā skropstu tušai ir atlaide, ka ziemas riepas bez rindas var nomainīt trīs kvartālus tālāk esošajā servisā. Kopā malkojot rīta kafiju vai dodoties pusdienās, mēs apmaināmies viedokļiem par politiku, kultūru, ģimeni un veselību. Daudzi darba ņēmēji, kuri strādā attālināti, ar laiku atzinuši, ka jūtas ļoti izolēti un sarunas pa tālruni vai videokonference nesniedz nepieciešamo atgriezenisko saiti. Turpretī klātienē darbinieki viens otru uzmundrina, uzsit pa plecu un pasaka, ka rīt būs jaunas ziepes un šīs drīz aizmirsīsies. Bet par labi paveiktu darbu priekšnieks, citiem dzirdot, tevi paslavē. Vai nav jauki?
Savukārt sēžot mājās, samazinās darba efektivitāte, jo visapkārt ir daudz citu vilinājumu , lai kā gribētu, ne visi no mums var lepoties ar dzelžainu pašdisciplīnu. Vieglāk uzelpo tie darbinieki, kuru durvis birojā nemitīgi tiek raustītas, jo kolēģiem no viņiem kaut ko steidzami vajag. Taču arī šie cilvēki, strādājot no mājām, ar laiku saplūst ar nenoteiktību un sūdzas par darba dunas trūkumu, jo pie tās taču ir pierasts. Vēl kāda cilvēku grupa atzīstas, ka, strādājot attālināti, nespēj apstāties. Un, ja līdz šim speciālisti arī ieteica darbu uz mājām neņemt, tad tagad tāda situācija kā māja – darbs, darbs – māja vispār nepastāv. Problēmas, kas jārisina darbā, nu “dzīvo” līdzās neatkāpjoties.
Darba devēji secinājuši, ka darbiniekiem dotā neatkarība noved pie tā, ka viņi laikus “nav darbā” un dažādās negaidītās situācijās viņus nevar ne sazvanīt, ne sadabūt vienkopus. Ikdienas izaicinājumi lielā mērā netiek risināti, līdz sniega pika pārvēršas lavīnā. Protams, lieki piebilst, ka darbinieks jūtas priecīgs, ja vakardienas ballīte ar draugiem nedaudz ieilga un saguruma pazīmes no rīta pie datora priekšnieks neredz.
To, ka cilvēkiem ir problēmas ar pašdisciplīnu un motivāciju, parāda arī dažādi tiešsaistes kursi vai lekcijas. Tikai 30% no visiem studentiem pabeidz tiešsaistes kursus. Tas vedina domāt, ka augstskolas tomēr nevar strādāt šādā režīmā, jo studentiem ir nepieciešama “pātadziņa un burkāns”. Turklāt parasti pēc teorētiskām zināšanām seko arī praktiska darbošanās vai kopīgas diskusijas par jauno tēmu. Daļa pasniedzēju jau tagad purina galvu un saka, ka ievietotais obligātās literatūras saraksts bez klātienes kontakta būs neauglīgs.
To pašu var attiecināt uz skolēniem. Gluži tāpat liela daļa no mums vēlas nodalīt darbu no mājas dzīves, arī bērniem, mācoties attālināti, varētu būt grūtības koncentrēties. Daudziem skolēniem tāpat kā pieaugušajiem pietrūkst mijiedarbības ar vienaudžiem. Tāpēc vēl ir pāragri spriest, cik efektīva izrādīsies attālinātā mācīšanās.
Komentāri