Daba ar mums rotaļājas. Mums atliek to tikai pieņemt, lai arī pukojamies, ka vienu dienu siltums jau ziedpumpurus liek plest pat ābelēm un, laukā ejot, pietiek ar t -kreklu un basainēm, bet jau nākamajā dienā jāmeklē biezā jaka un cimdi. Jau pagājušās nedēļas siltajā svētdienā prieku par burvīgo laiku, kas izplaucēja ievziedus arī Piebalgā, kur parasti tie veras vēlāk nekā Vidzemes šosejas Cēsu pusē, slāpēja laika vīra Toma Briča ziņa, ka pēc pāris dienām gaidāms ne tikai vēsāks laiks, bet pat sniegs un sals.
Sniegs arī daudzviet uzkrita. Tajā pašā Piebalgas pusē tas iesniga ziedošajās ievās. Ir jau ticējums, ka ievziedu laikā iestājas aukstums, bet vai tik bargs, ar sniegu? Šur tur sociālās saziņas vietnē skanēja izteikumi, cik traki esam izturējušies pret dabu, ka tā mums sagādā tādus pārbaudījumus. Jānomierina satrauktie prāti, šis nav tas veids, kā saņemam pļauku par Dabas mātes resursu nepārdomātu un pārmērīgu izmantošanu. Šī ir tikai rotaļa. Tepat, šī numura piektajā lappusē, varat izlasīt, ka gandrīz pirms simt gadiem 11.maijā “Cēsīs un apkārtnē plosījās liels sniega putenis. Uzsniga gandrīz pēdu bieza sniega kārta, kas pastāvēja visu nākošo dienu. Daudz laucinieku bija atbraukuši uz tirgu kamanās. Sniegs turpināja snigt arī 12.maijā”.
Patiesībā nule aizvadīto dienu dabas pārsteigumi bija jauki. Mirkli izbaudīt lika ne vien īpatnējais skaistums, kad virs sniega segas dārzos zied tulpju galvas un ķiršu ziedu baltumu vēl baltāku padara tajos sakritušās sniegpārslas, bet arī sabiedrības saziņu temati. “Covid-19”, kas mūs tā nomocījis, mazliet atkāpās, vietā nāca raizes par dobēs sadīgušajiem dārzeņiem, ogulāju un augļkoku gaidāmo ražu rudenī. Tādas saprotamas un ikdienišķas rūpes par skaidru un saprotamu nākotni. Vien…
Jā, vien atkal ir jāatgriežas skarbajā realitātē. Pandēmija turpinās. Ļaunais vīruss nav pazudis, tas sīksti turas un atgriežas. Un tā vairs nav rotaļa kā sniegs maija vidū. Tomēr cik svarīgs ir tāds sajūtu atelpas mirklis, ko šonedēļ deva daba!
Komentāri