Piecgadīgais puika spriņģo pa dārzu. Dārzs nav neko liels. Vagas īsas un to nav daudz. Šodienas pilsētnieki – ģimenes ar maziem bērniem – netiecas pēc lieliem dārziem, neveido garum garas vagas. Veikali visos gadalaikos pilni dārzeņu. Ne vienmēr latviskas izcelsmes, ne vienmēr latviešu zemē izauguši. Ģimenēm ar bērniem svarīgākais, ka dārzeņi un ogas ir.
Piecgadīgais puika šovasar var basām kājām skraidīt pa zāli, celiņiem starp dobēm, jo viņa vecāki šopavasar izlēma iekopt dārzu. Tagadējie trīsdesmitgadnieki bērnībā pie vectētiņiem un vecmāmiņām viesojās laukos, palīdzot gan dārzeņus sēt un stādīt, gan tos novākt, zemes izjūtu nav pazaudējuši. Un aizvien jau kāds no dzimtas dzīvo laukos, tāpēc arī talkā braukts ābolus novākt, kartupeļus nolasīt.
Mazdārziņš arī pilsētnieku ģimenes bērnam ļauj tikt pie kukainīšu pētīšanas vai asnu apbrīnošanas. Pavasaris kā bērnam, tā vecākiem sagādājis prieku, ko sniedz asnu izspraukšanās no iekoptām vadziņām.
Puisēna tētis – malacis! Ar paša rokām dārzu padarījis drošāku bērniem, izveidojis ap zemes gabaliņu žogu. Tā nu bērni vasaras dienās dārza zaļajā pļaviņā rotaļājas bez bēdu. Bet dārziņš jāiežogo vēl arī tāpēc, ka pilsētā daudz dažādu ļaužu, ar stādīšanu un ravēšanu, apliešanu un lološanu vien nepietiek, lai raža piebriestu un tiktu līdz mājām. Tā jāpasargā no garām rokām, kas zemes darbus nav strādājušas. Tādi ir pilsētas dzīves līkumi ceļā uz ražu.
Puisēna mamma, pateicīga šai vasarai, ka ar gaismu un siltumu bijusi dāsna, uz mazo dārziņu augustā nāk ar prieku. Grūtums, zemi kopjot un barojot, stādus lolojot, ir attaisnojies. Mazs zemes gabaliņš šopavasar kā glābējs saspringtā laikā. Aiz muguras nedēļas un mēneši, kuros cilvēkiem citam citu satikt nebija vēlams, bet no dzīvokļa kaut kad jāiziet. Attālinātais darbs ar datora starpniecību, attālinātās mācības – tie, pavasarim plaukstot, tikai radīja spriedzi daudzstāvu māju dzīvokļos. Mazās pilsētās, kā Cēsīs, vēl mazākās, kā Līgatne, tuvumā esošais mazdārziņš ne vienu vien ģimeni paglābis no nevajadzīgas rīvēšanās un ķīviņiem savējo starpā par to, vai pareizi vai nepareizi dzīvojam.
Šis neparastais pavasaris un vasara ģimeni ciešāk turējuši kopā. Viņu mājas nav tikai dzīvoklis, arī šis pļavas gabaliņš pilsētas maliņā, kas pārtapis dārzā. Zeme dod augļus. Audzis ģimenē, kura ikdienā rod laiku, lai kopīgi pastrādātu dārza darbiņus, mazais bērns dabīgā ceļā apjautis, kā darbs nes augļus. Mazais pilsētnieks redz, kā zeme mūs visus baro. Padebess atgādina – vēl tikai augusts! Vēl ir kam augt un dārza kopējiem uz ko tiekties. Par to, kāds būs rudens un ziema, gan nekas nav skaidrs. No zemes tas nebūs atkarīgs, bet no cilvēkiem.
Komentāri