Cik netiek runāts – lai valstī kaut ko mainītu, jāiet politikā. Latvijas iedzīvotāji nesteidzas. Visbiežāk aizbildinoties, ka negrib būt viens no viņiem, ar to domājot ne vienu vien sabiedrībā pazīstamu politiķi vai varas eliti. 2017. gadā aptuveni 1,5 % balsstiesīgo personu Latvijā bija kādas politiskās partijas biedri. Diezin vai triju gadu laikā kas būtiski mainījies. Pavisam Latvijā reģistrēts ap pussimts partiju. Kāda likvidējas, cita nāk vietā. Interesanti, ka laikā no 1918. līdz 1934. gadam bija vairāk nekā simts partiju.
Tā jau laikam ir – kur trīs latvieši, tur divas partijas. Un nav jābrīnās, ka katrs par visām varītēm aizstāv kādas konkrētas intereses, piekāpties nav gatavs un politiskie kašķi vien sanāk. Partiju dibināšanas īstais laiks ir pirms kārtējām vēlēšanām. Un, visticamāk, ka tā būs arī pirms pašvaldību vēlēšanām, jo ne visi, kuri labprāt iekļūtu domē, būs ar mieru pievienoties kādai partijai vai, tikpat labi, – vai tā viņu ņems pretī.
Vara aicina, tās kārdinājumam gan padodas aizvien mazāk cilvēku. Ne velti partijās tik maz cilvēku. Ja neesi kādas partijas biedrs, par politiķi nekļūsi.
Partijas jau sākušas gatavoties pašvaldību vēlēšanām. Tiek meklēti pazīstami cilvēki, kuri sarakstu varētu ievilkt domē. Tas svarīgākais, nevis sapratne par to, kas un kā notiek domēs. Protams, protams, to, kas tiek darīts nepareizi, savtīgi, zina visi. Nepareizi ir tas, kas man nav svarīgi, un pašsaprotami, ka cilvēks, kurš ir pie varas, noteikti izmanto iespēju iegūt kādu labumu sev. Tāda tā domāšana un sapratne. Diemžēl arī skaļajiem varas tīkotājiem. Var vien spriest, vai tā runāšana aiz muļķības, nesaprašanas vai apzināti meli.
Populisms zeļ pasaulē. Latvija taču nav sliktāka. Saeimā ar daiļu runāšanu iekļuva ne viens vien un līdzi ievilka līdzīgi domājošus. Ko darīt – dažs dibens noslīdēja no varas krēsla. Ar saukļiem vien, bez konkrētas rīcības tikt atpakaļ nevar. Vainīgi, saprotams, citi – tie, kas nedomā par tautu. Bet tauta pavīpsnā un klusē.
Katrai idejai ir piekritēji un noliedzēji. Tāpat katram Saulvedim. Jau dažādas emocijas izskanējušas, ka Saeimas deputāts, no partijām neatkarīgais Aldis Gobzems dibinās jaunu partiju. Cik daudziem vēl izdevies politikas kalnā uzkāpt līdz premjera krēslam, bet tajā neiesēsties? Būs jauni domubiedri, tikpat aktīvi, kaislīgi un revolucionāri, un Latvijas politikā spalvas putēs. Tikai vai būs jēga? Kur tad palikuši politiķu solījumi? Aizmirsti nav, bet… varbūt pirms solīt vēlētājam to, kas tam vajadzīgs, ko tas vēlas, padomāt un atcerēties, ka neaizmirsīs, paprasīs, kāpēc nav.
Politikā katrs var sevi izrādīt. Tikai daži to arī dara, kamēr citi strādā, un kautrīgi ar nožēlu noskatās uz līdzbiedriem. Nav politiķa darbs tikai bļaustīties, ir arī jāstrādā. Pat pašvaldības deputātam.
Zem kāda karoga katrs domes deputāta mandāta tīkotājs ies, gan jau dzirdēsim pavisam drīz. Ļoti gan negribētos dzirdēt par skaisto nākotni, sliktajiem vecajiem un kārtības pārbūvi.
Komentāri