Latvija ieviesīs “Covid-19” sertifikātu jeb Eiropas Savienības (ES) Digitālo zaļo sertifikātu, un Veselības ministrija ir informējusi, ka sertifikāts vajadzīgs, lai sekmētu drošu, brīvu pārvieto- šanos ES “Covid-19” pandēmijas laikā.
Labā ziņa ir tā, ka sertifikāts būs pieejams ne tikai digitālā, bet arī papīra formātā, jo ne visiem ir viedtālruņi.
Protams, šai idejai netrūkst arī pretinieku, tāpat kā vakcinēšanai pret “Covid-19”. Saistībā ar vakcinēšanu tiek pieminētas cilvēktiesības – sak’, kā man var aizliegt ceļot, ja pārvietošanās ES teritorijā tās pilsoņiem ir brīva un ja valstī nav ārkārtējās situācijas? Tieši tāpat, brīžam pat ar dusmām, tiek uztvertas ziņas, ka kādām profesijām vakcinēšanās pret “Covid-19” var tikt noteikta obligāti. Kā zināms, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka obligāta vakcinēšana nav pretrunā ar demokrātiskās sabiedrības pamattiesībām. Aprīļa sākumā Latvijas valdībā tika sākta diskusija par obligātu medicīnas personāla vakcināciju pret “Covid-19”. Premjers Krišjānis Kariņš uzskata, ka valsts varētu prasīt – medicīnas personālam obligāti jāvakcinējas pret jauno koronavīrusu, lai nepieļautu cilvēku inficēšanos ar koronavīrusu medicīnas iestādēs. Valdība vienojās, ka Tieslietu un Veselības ministriju pārstāvju darba grupa izvērtēs vakcinācijas obligātumu noteiktu profesiju pārstāvjiem, vai juridiski varētu noteikt šādu regulējumu un kāds tas varētu būt.
Trīsdesmit neatkarības gados esam iemācījušies jēdzienu “cilvēktiesības”, aizmirstot, ka tās nav absolūtas, jo, ja kāds rīkojas tikai tā, kā labāk un ērtāk viņam pašam, viņš var apdraudēt un bieži arī apdraud citu cilvēktiesības. Tajā pašā laikā mums nešķiet ačgārni, ka autovadītājiem ir jānokārto eksāmeni, lai varētu iegūt vadītāja apliecību, un ka tās ir atšķirīgas personīgo un sabiedrisko transportlīdzekļu vadītājiem. Vēl vairāk – ir pašsaprotami, ka, lai iegūtu šādas tiesības, ir vajadzīgs ārstu slēdziens, ka vadītājs pie auto stūres savas fiziskās vai garīgās veselības dēļ neapdraudēs līdzcilvēkus.
Veselības jautājumos mūsu uzskati ļoti bieži ir pretrunīgi. Nosodām tos, kuri neievēro piesardzību un zināmus ierobežojumus, piemēram, hepatīta jeb “dzeltenās kaites” gadījumos, bet līdz šim gripas epidēmijas laikā gandrīz pašsaprotami bija, ka cilvēki īpaši neuzmanījās. Jā, var teikt, ka darba devēji mēdza pieprasīt, lai cilvēki nāk uz darbu, ja vien viņiem nav tik augsta temperatūra un tik slikta pašsajūta, ka nav iespējams iziet no mājām. Taču arī paši mēs savas tiesības ārstēties un pienākumu neaplipināt citus īpaši neievērojām un par šīm tiesībām necīnījāmies. Tieši otrādi – tagad, pandēmijas laikā, visu laiku apvainojamies par ierobežojumiem, jo man, lūk, nekas nekaiš, man ir stipra imunitāte un es noteikti nesaslimšu, ja arī būšu inficējies.
Starp citu, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) virusologi un infektologi ir pabeiguši darbu pie pētījuma par “Covid-19”, kas liecina: būtiskāka ir pareiza imūnā atbilde, ne stipra imunitāte. Savukārt par raidījumu, kurā tika demonstrēts tas, ka it kā pēc “AstraZeneca” vakcīnas imunitātes pieaugums ir pavisam niecīgs, jāteic, ka diemžēl tā autori nav pamanījuši vienu būtisku lietu – proti, dažādām vakcīnām laiks, kurā imunitāte veidojas, ir atšķirīgs. Tādēļ salīdzināt, piemēram, antivielu daudzumu divas līdz četras nedēļas pēc “Pfizer” un “AstraZeneca” vakcīnu saņemšanas ir visai aplam. Ir taču zināms, ka arī dažādām zālēm to ārstniecības kurss atšķiras. Vai pavisam vienkāršs piemērs no citas jomas: mati tiek nokrāsoti ar matu krāsu, kuras pamācībā sacīts, ka tā jātur matos 30 minūtes. Ja matus izmazgās jau pēc 10 minūtēm, ir skaidrs, ka gaidītā rezultāta nebūs. Vēl viens arguments, ko nākas bieži dzirdēt, ir – esmu vakcinējies, bet man nezin kādēļ joprojām jāievēro visi piesardzības pasākumi. To, ka, iespējams, pārnēsājat vīrusu, kurš jūs vairs nepadara slimu, bet varat aplipināt tos, kuri vēl nav vakcinējušies, cilvēki dzirdēt negrib. Citiem vārdiem sakot, mēs, protams, parasti redzam tikai sevi, bet pārējie mūs neinteresē – diemžēl arī tad, ja šo pārējo vidū ir arī mūsu draugi un tuvinieki.
Manuprāt, būtu lietderīgāk vairāk enerģijas šobrīd veltīt tam, lai vakcinētos un, kamēr to nav izdarījusi lielākā sabiedrības daļa, ievērot ierobežojumus, lai ātrāk varētu atgriezties pie ikdienas pierastās dzīves. Tērēt enerģiju cīņai par savām personīgajām cilvēktiesībām iedomātos jautājumos, apdraudot citus, nav saprātīgs lēmums.
Komentāri