Dzīvojam laikā, kad nav skaidrības, ko nesīs nākamā diena, jo pārmaiņas, ko ievieš saslimšana ar “Covid-19”, mūs skar teju katru mirkli.
Lai gan ir sajūta, ka situācija nekad nebeigsies, cenšos atcerēties, ka arī šis vīrusa laiks paies. Vēsture to skaidri pierāda, jo pat ar vīrusiem, kas paliek mūsu dzīvēs, cilvēki iemācās sadzīvot un dzīvo parastajā ikdienas ritmā. Arī ārkārtējā situācija paies, arī laiks, kad nedrīkstam plašā pulkā ciemoties, beigsies. Man tā ir vieglāk pieņemt to, kas notiek. Vakar, klausoties pa radio diskusiju, bija jūtams, cik liela ir spriedze cilvēkos, kurus skārušas pārmaiņas. Katrs mēs meklējam savu līdzsvara punktu, bet spriedze un trauksme neapšaubāmi jūtama.
Tāpat kā visos laikos, arī tagad sabiedrība sadalās pretējās frontēs. Un tā vienmēr bijis neatkarīgi no tā, vai runa ir par politiku, finansēm vai pat tautību. Diemžēl visbiežāk iespējama nevis diskusija, bet izskan pārmetumi, otra noniecināšana, izsmiešana. Runāt cieņpilni un argumentēti ne visiem izdodas, un ne visi ir ieinteresēti. Arī draugu lokā uzskati par jauno vīrusu ir visnotaļ atšķirīgi un dažkārt labāk nemaz šo tēmu necilāt. Tomēr neatkarīgi no viedokļu dažādības man šķiet būtiski saglabāt cilvēcību. Daudz kas rādās tumšās krāsās, daudzi ir vieglāk aizkaitināmi, arī lietas, kas citreiz vispār neradītu saspringumu, šobrīd uz kopējā fona var krāsoties melnākas. Bet tāpēc nav jākļūst neiecietīgiem vienam pret otru vai pret tiem, kuriem ir atšķirīgs viedoklis. Vienmēr ir vieglāk norādīt uz otru un pateikt, lūk, tevis dēļ tas notiek vai nenotiek. Bet katram jāatceras par savu atbildību. Un par to, ka neatkarīgi no viedokļu atšķirības mēs katrs esam cilvēks, mums katram ir iespēja aizdomāties, kā cits citam varam palīdzēt, atbalstīt, ko labu varam izdarīt.
Tas sasaucas arī ar Adventes laiku. Laiku, kas nes līdzi cerību un parāda – pēc tumsas vienmēr nāk gaisma. Laiks, kad ieskatīties katram pašam sevī, saprast paša domas, ko tās par viņu liecina, ko atklāj. Pārbaudījumi allažiņ ļauj sevi vairāk iepazīt – vai saspringtā dzīves brīdī, piedzīvojot pārmaiņas, ko nevar ietekmēt, gribas padoties vai varbūt gribas visus vainot? Bet varbūt parādās agresija vai sajūta, ka es noteikti zinu labāk nekā tie citi, gribas visu kontrolēt un noteikt, kā lietām jānotiek. Taču varbūt tieši šis ir tas laiks, kad izdodas atnākt atpakaļ pie sevis, pārvērtēt patiešām būtiskās vērtības, ieraudzīt, ka katrā situācijā ir arī savs ieguvums. Kā zināms, to, ko mēs iemācāmies grūtībās, nekādi nevarētu apgūt ikdienišķā situācijā. Šī Advente atšķirībā no daudzām iepriekšējām patiešām ir bez ārēja spožuma un gada beigu skrējiena – tā ļauj izjust patiesi svarīgo un novērtēt būtiskāko.
Komentāri