Lietus un sniegs kopā nav patīkami laika apstākļi. Gribētos jau sniegu un mazliet ko no sala. Lietus pagalam apnicis, bet varbūt zemei vajag, varbūt tā izslāpusi. Vai laika apstākļiem ko padarīsi? Vari pukoties, žēloties, bet tie jāpieņem tādi, kādi ir.
Cilvēka dzīvē jau daudz tādu procesu, notikumu, kurus vienkārši jāprot pieņemt. Jā, no mazotnes tiekam mācīti, ka katram jāprot veidot savu likteni, ka vienmēr var gūt jaunus spēkus, atrast jaunas vērtības, ka nedrīkst peldēt pa straumi. Bet vai vajag pāri spēkiem tai stāvēt pretī? Vai vienmēr straume nes uz ko sliktāku, nederīgāku? Varbūt tieši straume ir tā, kas ļauj nokļūt tur, kur tev vislabāk, nokļūt tieši īstajā vietā.
Vienmēr varēs prātot un diskutēt, kā pareizāk. Laikam jau nav vienas īstās atbildes. Bet ja nu tomēr tā ir un to var nosaukt par vidusceļu? Likt kopā emocijas, prāta apsvērumus, zināšanas un varējumu, apstākļus un sapīt tās grodā, gludā pinumā. Pie tā var turēties, kad straume ir pārāk stipra un rauj tevi kopā ar visu, ko savāc krastos, tas būs palīgs, kad straume tik vāja, ka, šķiet, plūduma uz priekšu nav. Vien jāprot sevī salikt kopā visu, kas jāpieņem ārpus sevis un sevī.
Komentāri