Patiesībā jau šai slejai būtu jāpaliek baltai, jo baltas domas uz balta papīra taču neredz. Bet domu pierakstīšana gadsimtiem notiek ar melniem burtiem, kas ļauj izlasīt piefiksēto, bet, ja reiz ar melniem, tad…
Šis laiks uzliek pārbaudījumu arī cilvēciskajās attiecībās, ne tikai ģimenes ietvaros, bet arī ikdienas sadzīves komunikācijā. Lai gan tā šobrīd nav īsti ļauta, cilvēki tāpat satiekas, teiksim, veikalu rindās divu metru attālumā. Un tur dažkārt izpaužas spriedze, kas krājas cilvēkos. Kāds paziņa stāstīja par piedzīvoto rindā, kur pilnīgi nepelnīti dabūjis “aukstu dušu”.
Stāvējis aiz sievietes, kura sakrāvusi savas preces uz letes, viņš palūdzis, lai dāma uzliek to robežsprungulīti, kas atdalītu viņu pirkumus. Jokojot vēl piebildis, ja ne, viņai nākšoties maksāt par visām. Uz to sieviete atcirtusi – kaut kāds svešs tēviņš te mani nekomandēs! Kad vīrietis, attapies no pārsteiguma, mēģinājis paskaidrot, ka neko daudz nav vēlējies, dāma turpinājusi – vai viņš neesot izgulējies, ka tā runājot! Saukšot policiju, ka viņai piesienas! Mans paziņa to atbalstījis, sakot, lai tik sauc, tad būšot skaidrība, kurš kuram uzbāžas.
Var jau saprast, ka mājās sēdēšana cilvēkus sāk tracināt, gribas kaut kur sasprindzinājumu izlikt, bet vai kāds nepazīstams rindā stāvētājs ir tas piemērotākais objekts? Varbūt pareizāk aiziet, aizbraukt uz mežu un izkliegties tur. Vislabāk aiziet, jo, kamēr būsi aizgājis līdz mežam, kas tagad tērpts baltās sniega seģenēs, dusmas būs pārgājušas. Lai šādas smagas domas vispār nenāktu, vajag katru dienu iet pastaigā, tas lieliski uzlādē un palīdz atbrīvoties no sasprindzinājuma, kas uzkrājas, strādājot attālināti, pavadot laiku mazkustīgi.
Gada sākumā katram ir kādas apņemšanās, mēs nolēmām, ka būtu labi gada laikā noiet tūkstoš kilometru. It kā liekas daudz, bet, ja parēķina, tie ir nepilni trīs kilometri dienā. Tāds nieks vien, vajag tik sākt, un mēneša laikā jau radusies pozitīva atkarība no vakara pastaigas, kas vairs neaprobežojas ar trim kilometriem. No janvāra 28 dienām vien dažas pagājušas bez pastaigas, jau savākti gandrīz 120 kilometri. Un katra pastaiga dod tik daudz pozitīva, tās vajadzīgās baltās domas, kuru, iespējams, tagad mums pietrūkst. Nevajag noslinkot, vajag sākt darīt. No pieredzes varu teikt, ka grūtākais ir piecelt sevi no dīvāna un dabūt pāri slieksnim, jo vēl nekad nav gadījies, ka, pārnākot mājās pēc pastaigas, nožēlotu. Parasti ir atziņa – super, tas bija lieliski!
Komentāri