Līdzsvars veselības aprūpē

Veselības ministram Danielam Pavļutam viesojoties Cēsu klīnikā, “Druva” ministram vaicāja, kā viņš vērtē slimnīcu vidi un infrastruktūru valstī kopumā un kas nepieciešams, lai uzlabotu veselības
aprūpes sistēmu.

“Druva” jau rakstīja, ka, Cēsu klīnikai pabeidzot vērienīgāko attīstības projektu un atklājot ārstniecības korpusa jaunās telpas, arī Daniels Pavļuts atzinīgi novērtēja redzēto kā modernu, 21. gadsimtam atbilstošu, tā, kā tam būtu jābūt ikvienā ārstniecības iestādē. Ministrs atzina: “Lai gan pakāpeniski aina Latvijas ārstniecības iestādēs uzlabojas, tas notiek neviendabīgi. Un tas attiecas gan uz lielajām reģionu, gan arī vietējām slimnīcām. Do­māju,  šajā ziņā svarīgākā ir skaid­ra attīstības vīzija. Par to mums arī valdībā ir jārunā. Svarīgi saprast, kāda aina ir valstī kopumā un kāda loma kopējā ārst­niecības iestāžu sistēmā ir katrai slimnīcai. Mēs saprotam, ka tā ir tāda liela piramīda, kuras augšgalā ir lielās klīniskās universitātes slimnīcas, tad specializētās slimnīcas, reģionu slimnīcas, kas notur reģionos augstāko ārstniecības kvalitāti, un pašvaldību slimnīcas, kuras ir vistuvāk    iedzīvotājiem un sniedz neatliekamākos veselības pakalpojumus. Svarīga ir arī slimnīcu savstarpējā sadarbība. Redzu, ka Cēsu klīnikai ir cieša sadarbība ar Vidzemes slimnīcu kā reģionālo slimnīcu, un tas ir ļoti labi, tā tam būtu jābūt.

Nākotnē atbilstoši pārmaiņām Latvijas sabiedrībā vietējās slimnīcas iegūst arī vēl citu lomu. Tā ir atgriešanās pie domas par aprūpes slimnīcu, proti, ka tā ir vieta, kur cita starpā var sniegt arī sociālas dabas pakalpojumus, kas palīdz veciem cilvēkiem atgūties, atveseļoties, sniegt rehabilitāciju hronisko slimību ārstēšanā. Tad slimnīca nav tikai akūtu saslimšanu risināšanas vieta. Un tā ir vietējo slimnīcu nākotne Latvijas realitātē pie tās demogrāfiskās situācijas, kāda tā mums ir.”

Daniels Pavļuts norāda, ka, lai būtu laba veselības aprūpe, ir jābūt pienācīgām telpām, jāiegulda nauda tehnoloģijās, ir jābūt labi apmaksātiem un ar savu darba vidi apmierinātiem mediķiem, kā arī ir jābūt apmaksātam pakalpojumam: “Tāpēc nākamā gada budžetā lielākais panākums ir tas, ka mums ir izdevies panākt papildu naudas piešķiršanu pakalpojumu finansēšanai. Pandēmijas laiks ir skaidri iezīmējis nepieciešamību pēc līdzsvara visu dažādo lietu finansēšanā. Protams,    bija ārkārtīgi aizkavējies mediķu atalgojuma pieaugums, daudzu gadu garumā tiešām aina bija ļoti bēdīga, savukārt pēdējos gados    pieaugumi ir ļoti lieli. Līdztekus veikti lielie ieguldījumi infra­struktūrā. Un ir ļoti svarīgi, lai tas nav tikai lielajās Rīgas slimnīcās, bet visas Latvijas teritorijā, attīstības centros atbilstoši profilam, piemēram, tajā, ar ko Cēsu klīnika ir stipra.”

Veselības ministrs arī piekrita, ka pandēmijas laiks ir parādījis, ka Latvijā, saslimstot ar “Co­vid-19”, nereti slimošana ir ilgāka un smagāka,    to veicina slimības, kas jau iepriekš skārušas cilvēku un nav laikus vai pietiekami ārstētas, tāpēc svarīga ir arī profilaktiskā veselības aprūpe: “Tas gan vairs nav slimnīcas uzdevums, te runa ir par primāro aprūpi, par to, ko nodrošina ģimenes ārsti, kādi ir ambulatorie pakalpojumi. Cēsu klīnikā gan arī tiek sniegti ambulatorie pakalpojumi, kas ir kādreizējās Cēsu poliklīnikas funkcijas.”

D.Pavļuts arī norāda, ka no iedzīvotāja nav jāsagaida, lai saprot, kā veselības aprūpe uzbūvēta: “Svarīgi, lai veselības aprūpe ir pieejama. Mūsu uzdevums ir parūpēties, ka mākam cilvēku laikus izmeklēt, piedāvājot    nepieciešamos izmeklējumus, mākam panākt, ka ģimenes ārsts sameklē konkrēto cilvēku, uzaicina uz attiecīgo profilaktisko procedūru, ka tādējādi novēršam, ka tiek ielaistas kādas smagas slimības. Bet, ko tur slēpt, Latvijā netrūkst cilvēku, kam pietrūkst zināšanu, pietrūkst arī intereses rūpēties par    veselību, un slimības tiek ielaistas. Un visbēdīgāk, protams, ir tad, kad cilvēks pat gribētu par sevi parūpēties, bet pietrūkst iespēju. Un tad nu gan tā ir mūsu neizdarība, ka neesam mācējuši nodrošināt informāciju un sadarbību starp dažādiem ārstniecības līmeņiem, lai cilvēkiem palīdzētu. Tāpēc ļoti vajag vienu principu, uz kuru virzīsimies arvien vairāk un vairāk. Tas iezīmējas tieši tagad jaunā onkoloģijas plāna izstrādē, ka vēlamies virzīties uz pacienta konsultanta vai pacienta gadījuma vadītāju. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks saslimst ar kādu nopietnu slimību, viņam tiek nozīmēts cilvēks – padomdevējs, kas slimnieku izvadā pa ārst­niecības sistēmas gaiteņiem un pasaka priekšā, kas ir jādara. Lai katram nav jāskatās tajās slēgtajās durvīs, jāmēģina saprast, kur doties veikt izmeklējumus, ko nepieciešams tālāk darīt, kur pieejama rehabilitācija. Kon­sultants palīdzētu orientēties, lai pacients saņemtu labu pakalpojumu. Tas ir tas, uz ko jāvirzās: pieejams, labs veselības aprūpes pakalpojums.”