Te nu tie ir pie sliekšņa – ar egles pušķošanu, svecīšu mirdzumu un kādā tumšā vietā noslēptu dāvanu maisu, jo svētku vecītis vēl nav klauvējis pie loga.
Viss ir kā parasti, Ziemassvētkus gaidot, bet tajā pašā laikā citādi. Tur, ārā, aiz siltās istabas loga, ir pārāk daudz draudu un nezināmā. No gadiem ierastā slīdējuma izkustināta visa dzīve. Viss jāmācās no jauna, jāmācās citādi dzīvot, jāmācās sadzīvot. Arī tiem, kurus vīruss vēl nav piespiedis ieritināties sevī, visticamāk, nāksies to apgūt. Ne jau tikai paša, bet visu labā. Jo pagaidām nav cita risinājuma, kā saslēgties vienā lokā pret apdraudējumu. Tagad ir brīdis, kad individualitāte jāsargā sevī kā apslēpts dārgums, nezaudējot, bet neizliekot to kā karogu svētku reizē.
Vairāk nekā atkal uznākušais aukstuma vilnis saltumu uzdzen ieroču žvadzināšana tepat Eiropā. Krievija pie Ukrainas robežas pulcē militāros spēkus. Kā asu sitienu tenisa bumbiņas lido frāzes starp mūsu lielo kaimiņu un NATO. Vai tās nokļūst tēmētajā mērķī un vai mērķis ir pareizākais, atliek tikai paļauties uz mūsu komandas spēlētājiem.
Nedrošībai savus pilienus piepilina vēl kas, ko nevaram ietekmēt, bet bez kā nevaram iztikt – visu enerģijas veidu cenu lēciens. Un pa pakāpienam vien tam līdzi skrien pārējo nepieciešamo lietu un pakalpojumu cenas.
Ar visu jāmācās sadzīvot – zemtekstā skandina ziņu un neziņas virsraksti. Taču tad ieraugi ko svarīgāku – .. un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. Saproti, ka tas nekur nav zudis, tas ir tas stiprais balsts, kas notur un sargā, kas dod drošību. Tā ir ticība. Plaša kā pati pasaule, kā es, kā tu, kā mēs kopā. Ticība, ko dod trauslās un vārdos neizskaidrojamās sajūtas, kuras saucam par mīlestību. Tā rada un tā virza mūs, sniedz drošību, kad ierastais ritms pārtrūkst un, šķiet, pamati pazūd. Atliek vien atcerēties, ka mums ir tik daudz, ko mīlēt… Darām to!
Lai priecīgi un mīlestības pilni Ziemassvētki!
Komentāri