Rit Pekinas ziemas olimpiskās spēles. Pieļauju, īsti sporta draugi šīs divas nedēļas ikdienu pakārtojuši olimpiskajam ritmam. Gatavi celties agri no rīta, lai skatītos tiešraidē interesējošos notikumus, darba dienu sāk vēlāk, kad tiešraides beigušās.
Nenoliedzami, olimpiskās spēles ir gada sporta notikums, tas ne tikai ļauj priecāties par planētas labāko sportistu sniegumu, bet liek arī aizdomāties, uzdot jautājumus. Tostarp par sporta politiku, sistēmu mūsu valstī. Un īpaši jautājumus raisa fakts, ka pirmo reizi kopš neatkarības iegūšanas olimpiskajās spēlēs Latviju biatlonā pārstāv tikai viens sportists – Baiba Bendika. Bet bija olimpiskās spēles, kad no Latvijas olimpiskajās spēlēs startēja deviņi biatlonisti, bija gan vīru, gan dāmu stafetes komandas. Šādi ieraksti bija 2006.un 2010.gada olimpiskajās spēlēs. Bija… Un ir ļoti maz cerību, ka vēl kādreiz būs, vismaz pārskatāmā nākotnē. Jo šobrīd pasaules līmenī mums ir tikai Baiba Bendika, vēl jau var cerēt, ka atgriezīsies Andrejs Rastorgujevs, viņš nav “metis plinti krūmos”. Diemžēl aiz viņiem nekā nav. Jā, mums ir biatlonisti un biatlonistes, kas startē Pasaules kausu izcīņā, IBU kausos, bet viņu uzvārdi rezultātu ailēs meklējami tabulas lejas pusē, nevis starp tiem 40, kuri tiek punktos, vai tiem 60, kuri sprinta distancē iekļūst iedzīšanā. Bet bez tā visa nav iespējas sakrāt ieskaites punktus, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm.
Lai cik sāpīgi, bet tas liecina par Latvijas biatlona noiešanu no pasaules skatuves. Par to uzskatāmi liecina arī dalībnieku skaits Latvijas biatlona čempionātā, kausa izcīņa. Visjaunākajā (D) grupā (viņiem gan šaut sacensībās vēl neļauj, viņi tikai slēpo) uz starta stājās vairāk nekā 40 zēni un kādas 30 meitenes. C grupā šis skaits jau apmēram uz pusi mazāks, B grupā zēni vēl turas, bet meiteņu jau mazāk nekā desmit, A grupā jauniešiem kā vienu, tā otru ir tikai nedaudz vairāk par pieciem, bet junioru grupā situācija vēl bēdīgāka. Divās šīs ziemas sacensībās junioru nav bijis vispār, bet juniores – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, dažkārt pietiek ar vienu pirkstu.
Kā lai rodas biatlonisti, kas mūsu valsts karogu nestu pasaules trasēs?! Šāda tendence vērojama jau gadiem, bet no šī sporta veida federācijas nav jūtama kāda vēlme kaut ko mainīt. Nav jūtamas vēsmas, ka federācijas vadībai būtu redzējums, kā veidot stabilu, pilnvērtīgu sportistu piramīdu, kuras virsotnē nonāktu vairāki spēcīgi biatlonisti, kas radītu iekšējo konkurenci. Iespējams, šo biatlona norietu grūti pamanīt no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kur pašreiz dzīvo federācijas prezidente Baiba Broka. Šogad jānotiek valdes vēlēšanām, bet maz ticams, vai kaut kas mainīsies. Biatlonam ir aizraujoši sekot līdzi arī tad, ja sacensībās nepiedalās Latvijas pārstāvji.
Komentāri