Vai tevi spēj izbrīnīt cilvēks, kurš uzvilcis kājās atšķirīgus apavus? Bet ja nu tādi ir visiem, ko sastop ceļā? Tas vairs nešķiet tik neierasti, vai ne? Līdzīgi ir arī ar cilvēkiem, kuri līdz šim dzīvojuši noslēgtā vidē kādā iestādē vai ģimenē un deinstitucioanalizācijas projektu ietvaros uzsākuši dzīvi grupu dzīvokļos, apmeklē specializētās darbnīcas, dienas aprūpes centrus un arvien biežāk parādās sabiedrībā. Sākotnēji tas var šķist neierastāk, bet, jo biežāk mūsu ceļi krustojas, jo ierastāk mums tas šķiet. Cilvēki, kas dzīvo kaimiņos grupu mājām un ikdienā uz ielas vai veikalā satiekas ar cilvēkiem, kuri uzsākuši pastāvīgu vai pastāvīgāku dzīvi sabiedrībā, ir tik pieraduši, ka neizjūt nekādu atšķirību.
Piektdien Latvijā aizvadīja pirmo Dažādo kurpju dienu. Ikviens bija aicināts katrā kājā uzaut atšķirīgus apavus, simboliski paužot sapratni un pieņemšanu deinstitucionalizācijas mērķa grupām – bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī bez vecāku gādības palikušajiem bērniem un jauniešiem. Sociālajos tīklos novēroju, ka akcijai atsaucās gan Cēsu novada iedzīvotāji individuāli, gan arī kolektīvi – izglītības iestādes, organizācijas, amatiermākslas kolektīvi. Jā, reizēm atbalstu izrādīt ir tieši tik vienkārši, tādēļ prieks, ka esam tieši tik atsaucīgi.
“Iekāp otra kurpēs” ir Labklājības ministrijas kampaņa, ar kuru ikviens tiek aicināts iejusties līdzcilvēku situācijā un uzsvērt nevis atšķirīgo, bet gan kopīgo. Tam par pamatu ir ņemta Dažādo zeķu diena, kas ir Starptautiska iniciatīva cilvēku ar Dauna sindromu atbalstam. Savukārt uzvilkt dažādas kurpes ir aicinājums izprast otru cilvēku, jo katrs mēs esam unikāls, katrs ar savu dzīvesstāstu. Mēdz teikt, ka, tikai iekāpjot otra kurpēs un noejot šī cilvēka ceļu, iespējams viņu patiesi saprast. Bet saprasts un pieņemts, nevis atstumts vēlamies būt ikviens no mums.
Jautājums, protams, paliek, cik bieži ikdienā spējam iekāpt otra kurpēs, lai labāk saprastu līdzcilvēkus. Vai ierēdnis spēj iekāpt laukos dzīvojoša seniora kurpēs, lai saprastu, kāpēc seniors labprātāk vēlas satikt cilvēku aci pret aci, nevis nokārtot visu elektroniski? Vai bērni spēj iekāpt vecāku kurpēs un vecāki bērnu, lai labāk saprastu katra dzīvē notiekošo un tādējādi vairāk sarunātos, nevis strīdētos? Vai dzīvnieku aizstāvji spēj iekāpt mednieku kurpēs? Mums patiesi ir daudz vairāk kopīgā nekā pirmajā mirklī varētu šķist, bet to ir jāvēlas ieraudzīt. Un tad dabiski no tekstiem – “bet viņi”, “tie otri”, nonākam līdz “mēs”, kas ir brīnišķīgs sākums vai turpinājums iejūtībai, izpratnei un dialogam.
Komentāri