-Kādi bija darbinieku atlaišanas iemesli?
– Uzņēmumā tika plānota reorganizācija, un vadītāji, tai skaitā es, runāja ar darbiniekiem par plānoto reorganizāciju. Tā ir saistīta ar mo-dernizāciju. Jaunas iekārtas, mo-dernizējas procesi un kļūst automatizēti. Līdz ar to darbietilpība ir mazāka. Vai darbinieku skaitam obligāti jāsarūk? Tas nav pašmērķis, bet šis process diemžēl seko mo-dernizācijai.
– Vai ieplānojāt atlaist konkrētā jomā strādājošos? -Kāpēc tie un ne citi cilvēki? Lēmums bija saistībā ar tehnoloģiju izmaiņām ražošanas procesā, administrācijas un pārvaldes procesos. Joma, kurā cilvēks strādāja, bija atlaišanas kritērijs. -Vai citu kritēriju nebija, jo darbinieki, kas runājuši ar “Druvu”, nezina atlaišanas iemeslus?
– Ir saprotama jūsu rūpe par strādājošajiem. Arī ”Preses namam” ir rūpe par strādājošajiem, jo esam atbildīgs uzņēmums, kas vienmēr ir maksājis visus likumā noteiktos nodokļus, vienmēr bijis korekts pret darbiniekiem.
Kuri cilvēki bija jāatlaiž? Izvērtējot atlaišanu viena amata ietvaros, mēs vērā ņēmām darba likuma prasības. Proti, galvenais vērtējums bija kvalifikācija, bet kritērijs- izmaiņas konkrētās jomas darbībā. Ja nevarēja izvērtēt kvalifikācijas ietvaros, tad ņēmām vērā visus sociālos aspektus. -Kā skaidrojat to, ka atlaida arī sievietes ar bērniem un tos, kuri uzņēmumā nostrādājuši desmit gadus, bet palika tie, kuri strādā dažus mēnešus? Vai tiešām augstāka kvalifikācija?
-Tad jāskata konkrēti piemēri, jo šobrīd tā vispārīgi runājam. Tas noteikti nav saistīts ar darba disciplīnas pārkāpumiem vai darba kārtības noteikumu pārkāpumiem. Ja strādājošie šos noteikumus pārkāpj, tad ir cita kārtība, lai atbrīvotu no darba. -Vai jums ir priekšstats, kas ar darbiniekiem bija runāts pirms vienošanās parakstīšanas? -Mēs runājām ar darbiniekiem par visām viņu likumīgajām tiesībām. Proti, ka, darbinieku skaitu samazinot, viņus varam brīdināt mēnesi iepriekš, ka viņiem tad samaksās visus atlaišanas pabalstus. Darbiniekiem bija iespēja izvēlēties – vienoties ar darba devēju un saņemt lielāku kompensāciju nekā gadījumā, ja šķirtos no darba devēja atbilstoši likumam par štatu samazināšanu. Darbinieki ir izdarījuši šajā brīdī izvēli, viņi ir parakstījuši vienošanos par darba attiecību izbeigšanu, un darba devējs ir pildījis visas tās saistības, ko uzņēmies ar šo vienošanos. -Kad notika sarunas ar Cēsu tipogrāfijas strādniekiem? -Sarunas ar Cēsu tipogrāfijas cilvēkiem ir sāktas 23.janvārī. Šajā dienā cilvēki vai vairums cilvēku, ar kuriem šīs sarunas ir bijušas, vienojušies ar darba devēju par darba attiecību izbeigšanu. Darbinieks ar darba devēju var vienoties par ļoti daudz ko, arī šķirties tajā pašā dienā. Tās ir darbinieka un darba devēja tiesības. -Tad notika vienošanās parakstīšana, bet kad bija sarunas par vienošanās saturu?
-Sarunas sākās 23.janvārī.
-Kur ir starpposms? -Es pieļauju, ka jums viedokli ir paudusi daļa no darbiniekiem, kas parakstīja vienošanos. Tie darbinieki, kuri palika uzņēmumā, turpina tajā darbu. Tie, ar kuriem es esmu runājusi, apgalvo, ka ar viņiem ir runāts un paskaidrots. Man grūti spriest, kā tas ir bijis visos gadījumos. Ir sajūta, ka cilvēki visu nav izpratuši līdz galam, ka ir palikušas sāpes, aizvainojums. Tas ir tas, ko varu secināt. Un sāpes ir par to, ka darbs bija un tā vairs nav.
-Kāpēc arodbiedrības pārstāvji bija atlaižamo sarakstā, bet tomēr netika atlaisti? -Man ir informācija, ka pie vienošanās bija sarunas ar darbinieci, kas ir arodbiedrības biedre, un šo sarunu rezultāts bijis negatīvs, jo darbiniece izvēlējās palikt un strādāt uzņēmumā. -Mēnesi vai ilgāk? -Šobrīd viņa strādā uzņēmumā. Kāpēc neatlaida šo darbinieci? Tāpēc, ka sarunu rezultātā darbiniece izvēlējās neparakstīt šo te vienošanos. Izvēlējās otru ceļu. Šajā brīdī uzņēmums vēl nav spēris nākamo soli. Uzņēmums nav viņai uzteicis darbu. -Telefonsarunā “Preses nama” valdes priekšsēdētājs Uldis Ronis sacīja, ka viņa uzdevums bijis piedāvāt vienošanos par aiziešanu no darba. Ko uzņēmums darītu, ja visi darbinieki būtu atteikušies? -Jūs runājat par to, kas būtu, ja būtu. Šis piedāvājums, šī vienošanās ir un bija labvēlīga darbiniekiem. Ja nebūtu parakstījuši vienošanos, uzņēmumā reorganizācija tāpat būtu jāveic. Atbrīvošana, iespējams, notiktu lēnākā tempā, neizdevīgāk tas būtu noteikti, un likumā ir panti, kas nosaka, kā notiek darbinieku skaita samazināšana. Šajā gadījumā kompensācijas bija lielākas.
-Kā tika izstrādāts vienošanās teksts? -Tā ir mūsu uzņēmuma vienošanās forma. Izstrādāta, balstoties uz Latvijā pieņemto praksi. -Vai atzīstat, ka visi punkti, kas tajā ietverti, ir korekti? -Vienošanos izstrādājuši juristi kopā ar uzņēmuma vadību.
-Trešajā punktā atrunāts, ka darba ņēmējs nedrīkst savas tiesības aizstāvēt tiesā.
-Tā ir LR vienošanās slēgšanas prakse, ka šādus punktus iekļauj. Šādu punktu arī iekļauj, uzņēmumiem savstarpēji vienojoties par pretenziju iesniegšanas kārtību, tiek atrunāts, kādā veidā tas notiek. Vienošanās 6. punktā, savukārt, ir teikts, ka visi strīdi ir izšķirti savstarpēju pārrunu ceļā vai nodoami izšķiršanai tiesā. Man liekas, ka sākam ķidāt un apspriest, kā atrunāts viens punkts. Man tiešām veidojas sajūta, ka brīdī, kad darbinieks šo vienošanos ir parakstījis, viņš ir lasījis, būtisko sapratis, parakstījis, bet tagad jūtas neapmierināts- skatās, pēta un vēta. Vai tas ir jautājums par likumīgo vai emocionālo pusi? Man liekas, ka runa ir par emocijām. -Kolektīvo atlaišanu jūs noliedzat? -Kas jums liek domāt, ka notikusi kolektīvā atlaišana? Darba likumā ir traktēts, kas ir kolektīvā atlaišana. Šis nav tas gadījums. Mēs to esam pētījuši, skatījušies, analizējuši, jo, kā jau teicu, esam nopietns uzņēmums. Mēs veicam tādas darbības, kas pieļautas likumā. -Cik darbinieku Cēsu tipogrāfijā bija plānots atlaist? -Es varu pateikt, ka Cēsu tipogrāfijā ir atlaisti 20 cilvēki. Es negribētu runāt par konkrētiem skaitļiem, jo šobrīd reorganizācijas process nav pabeigts, un vēl ir dažas lietas, kas jāsakārto. -Vai tas nozīmē, ka varētu vēl kādu atlaist? -Tas nozīmē to, ka vēl ar kādiem darbiniekiem mums varētu būt šādas sarunas, taču visi darbinieki, kurus skars šis process, par to ir informēti. -Vai Rīgā kāds padomāja, kur Cēsīs darbu atradīs tāds skaits bez darba palikušo? -Es esmu tas cilvēks, kurš Cēsu tipogrāfijai meklē darbiniekus. Un Cēsīs to ir ļoti grūti izdarīt. Mēs meklējam darbiniekus no apkārtnes, brauc no Valmieras, Priekuļiem, Liepas pagasta. Ja jūs sakāt, ka Cēsīs ir grūti atrast darba vietu, es saku, ka ir grūti atrast darbinieku. Šobrīd Latvijā trūkst darba roku. Es ar to sastopos arī Rīgā. Arī pašlaik daudziem esam piedāvājuši darbu uzņēmumā turpināt, bet uzņēmumā veidojas jaunas iespējas, mainās amati, funkcijas un pienākumi. Tas jāņem vērā, daudzi darbinieki ir piekrituši strādāt jaunajos apstākļos. -Vai “Preses nams” kaut ko darītu citādāk, ja 23.janvāris būtu rīt? -”Preses nams” noteikti tieši tāpat runātu ar darbiniekiem, runātu ar vadītājiem, runātu par tām iespējām, kas darbiniekiem ir likumā noteiktā kārtībā, par tām iespējām, kuras darbinieks var izvēlēties, proti, beidzot darba attiecības, abām pusēm vienojoties. Būtu noteikti tādas pašas un līdzīgas emocijas, jo jebkādas krasas pārmaiņas dzīvē ir sāpīgas. Arī vadītājiem bijis jāpārdzīvo cilvēciski ļoti smags notikums. Vai darītu citādāk? Vairāk runātu ar vadītājiem. Pieredze ir uzkrājusies. Katrs vadītājs noteikti ir pārdzīvojis šo situāciju.
-Tātad tomēr nācies pārvērtēt? -Jebkuras pārmaiņas ir pārdzīvojums, jo cilvēki mīl stabilitāti. Man ir nācies piedalīties daudzu pārmaiņu realizēšanā un tās izjust uz savas ādas. Ir jāpierod pie jaunas kārtības.
-Kad vadītāji uzzināja, ka būs šī reorganizācija? -Ar vadītājiem runājām gada sākumā. -Viņiem nebija uzdevums to pateikt strādājošajiem? -Uzdevums runāt ar darbiniekiem ir tajā brīdī, kad ir pilnīga skaidrība par to, kas mainīsies. Gada sākumā mēs tikai plānojām, runājām ģenerālās līnijās.
– Vai uzņēmums tomēr nepieļāva kādu kļūdu? -Uzņēmumā, kurā nav bijušas pārmaiņas ilgāku laiku, bijusi stabili-tātes sajūta, pārmaiņas šķiet neierastas. Es redzu reakciju. Es redzu aizvainojumu.
-Jūs nepieļaujat, ka aizvainojums ir par veidu, kādā darbs tika zaudēts? -Man liekas, ka jūs to visu laiku pieļaujat. Es varu teikt to, ko zinu. Darbiniekiem bija visas iespējas vienoties, vai arī ne.
-Vai līdz personāldaļai ir aizgājusi presei paustā cilvēku replika, ka viņi bijuši beztiesīgi? -Cilvēki ir tiesīgi. Par ko mēs runājam? Viņi ir tiesīgi aizstāvēt savas intereses, jā, tieši tā.
Es esmu atvērta sarunām ar katru darbinieku, kurš jūtas neapmierināts, taču no cēsniekiem ar mani neviens pagaidām nav mēģinājis sazināties.
Komentāri