Una Vanaga, medmāsa: -Nekad no čūskām neesmu baidījusies, jo nekad neesmu redzējusi. Esam laukos un strādājam, bet, lai domātu, ka čūska var iekost? Čūskas taču no cilvēka pa gabalu bēg.
Ieva Šabāne, strādā izglītības iestādē: -Mums Priekuļos veselā hektārā aug zemenes, dārzs ir tīrs un čūskas nenāk. Esmu redzējusi, bet kodusi neviena nav, tad jau jāņem rokās vai jākāpj virsū. Edmunds Gūtmanis, zemnieks no Burtniekiem: -Tagad sausā mežā nav ko darīt, ko no čūskām baidīties? Bet Burtnieku centrā cilvēku sakoda, jo bija atvesta ar malku. Uzmeta čūsku sev uz kājas un tā iekoda.
Anna Dembovska, cēsniece: -Agrāk, kad īsto lūgšanu nezināju, tad arī mežā un pļavās čūskas redzēju. Vairs ne, jo jāzina vārdi, kas aizsargā. Esmu katoliete un lasu svētos rakstus, tad nelaimes nav.
Vasilijs Stepanovs, pensionārs: – Mežā eju, un man nekož ne čūskas, ne ērces. Pirms septiņdesmit gadiem, kad gāju ganos, man čūska iekoda. Kā viss bija, vairs neatceros, bet ātri izdakterēja.
