, Gaujas NP informācijas daļas vadītāja
Līgatnes dabas takas ik rudeni piedzīvo un pārdzīvo apmeklētāju pieplūdumu. Gaujas Nacionālā parka darbiniekiem ir gan prieks par ciemiņiem, gan lielas rūpes. Vairākums apmeklētāju ir skolēni. Tātad tie, uz kuriem vistiešāk attiecināms Līgatnes dabas taku izveidošanas mērķis – dabas izziņa, vides izglītība.
Skolotāji atskaitēs raksta, ka devušies mācību ekskursijā, bet skolēni stāsta, ka bijuši „uz Līgatni pie zvēriem”. Ērts un izdevīgs galamērķis visiem, jo bērni tiek svaigā gaisā, dabū izkustēties. Arī skolotājiem iespēja galvu izvēdināt no darba steigas un stresa. Brauciens noder klases saliedētības veidošanai – jautrie atgadījumi, piedzīvojumi un dabas rosinātās pozitīvās emocijas vieno gan skolēnus, gan skolotājus visam turpmākajam mācību gadam,. Tā ir ekskursiju „saules puse”, taču ar šo publikāciju vēlos pievērst uzmanību uzvedībai, kāda jau pirms braukšanas uz Līgatnes dabas takām būtu „jāieslēdz vistumšākajā kambarī” un jāatstāj mājās. „Kapeņu stāstiņi”
Kilometriem garās koptās pastaigu takas un labiekārtojumi Līgatnes mežos nav tapuši komercijai un masām. Gaujas NP darbinieki, kas šo jauko tūrisma objektu pirms trīsdesmit gadiem iekārtoja, neplānoja, ka pienāks laiks un te ik sezonu ieradīsies miljons apmeklētāju. Līgatnes dabas takas ir vieta, kur mežs ar visiem pavalstniekiem „panāk tuvāk” cilvēkiem, kur dabas zinības var apgūt jebkurā gadalaikā. Tomēr ne visi divkājainie, kas izvēlas šo galamērķi, saprot, ka ieradušies ciemos – vietā, kuru kāds veido, kopj, saudzē. Velga Vītola, zvērkope: „ Kaut neiztiekam bez nepatīkamiem incidentiem, vērtējot apmeklētājus 26 gadu laikā, kopš strādāju, kļuvis labāk. Astoņdesmito gadu beigās Līgatnes dabas takas bija vienīgais šāds dabas tūrisma objekts Latvijā. Lielākos trakumus, ko tūristi sastrādāja Līgatnes dabas takās, paveica tieši vidusskolēni. Reiz aizgāju uz stāvlaukumu un saskaitīju: vienlaikus te bija pat 40 -50 autobusu! Apmeklētāji bieži atlauza vārtus, sabojāja žogu, izlaida laukā dzīvniekus. Skatos, no rīta staltbriedis ir pie „Pauguriem”. Kā viņš te ticis? Izrādās, iežogojumam atlauzti vārtiņi. Citā reizē žogs bija pacelts augšā un mala atstutēta ar koku. Kādreiz, kad Līgatnes dabas taku teritorija bija „lielajā žogā”, varējām regulāri skaitīt un rēķināt, cik stiepļu metru atkal noņemts. Kad modē nāca aerosola baloniņi, nebija vietas, kur kāds nebūtu pamēģinājis kaut ko uzrakstīt. Visvairāk cieta dzīvnieki. Jenotsuņu voljērā bija pilns ar kokiem un zariem – kā bebru aizsprostā. Apmeklētāji nolasīja visu apkārtni un sameta iežogojumā. Arī lūši un lāči dabūja savu tiesu akmeņu. Netālu no „Pauguriem” pie žoga būrī bija seskiņš. Ne pārāk tuvu, lai apmeklētāji varētu iebāzt būrī pirkstus, bet tomēr… Aizrādīju, bet reiz tomēr pusaudži ar kokiem nobadīja dzīvnieciņu līdz nāvei.”
Elmārs Boguļko, zvērkopis: „Pirms trim gadiem ieradās skolēnu grupas no Rīgas. Izkāpjot no autobusa, viņi vispirms gribēja iegāzt gravā kases mājiņu ar visu kasieri. Daži devās uz Gaujasmalas veikalu, pirka alkoholu. Valdīt nevarējām. Zvēri skolēniem neinteresēja. Daži jaunieši nogāja lejā pie lāču sētas un staigāja pa iežogojuma augšmalas slīpajiem stieņiem. Kustināja arī nožogojuma stabus, līdz izšūpoja.
Šoruden ieradās vidusskolēni, kas jau tūlīt jautāja, kur var nopirkt alkoholu, un devās uz veikalu. Viens puisis jau vairs paiet nevarēja, meitenes viņu nesa. Protams, grupai bija līdzi arī pedagogi.
Nudien, nevaram ļaut apmeklētājiem barot dzīvniekus! Tīrot iežogojumus, atrodam gan šķiltavas, gan alkohola pudeles, visu ko.”
Jānis Andrušaitis, Līgatnes dabas taku vadītājs: „Kādreiz, pavadot grupas, skolēni ierosināja, ka vajadzīgi iežogoti tuneļi apmeklētājiem. Tomēr, ja sētu izveidosim vēl pamatīgāku, būs zudis mērķis – parādīt dzīvniekus to dabiskajā vidē. Nav iespējams pilnībā norobežot dzīvniekus no apmeklētājiem, tā, lai nevarētu pabarot, kaut ko iemest pār žogu.” Kur pazuduši Skolotāji?
Jānis Andrušaitis: „No pedagogiem atkarīgs ļoti daudz – gan kā pirms brauciena sagatavota grupa, gan informētība par galamērķi, gan turpmākā sadarbība ar klasi. Vai skolotājs tiek respektēts un uzklausīts, vai ir tukša vieta, var pamanīt uzreiz. Arī starp lauku un pilsētas skolām ir atšķirība. Skolēni no pilsētas uz dabas takām brauc izklaidēties, atpūsties un izskraidīties, kļūst nevadāmi un „kā norāvušies no ķēdes”. Lauciniekiem ir svarīga dabas izziņa un informācija. Būtu ļoti vēlams, ja skolotāji pirms ekskursijas sagatavotu klasi.
Nācies sastapties ar pedagogiem, kas nav respektējuši mani kā amatpersonu, kaut arī biju piespraudis identifikācijas karti jeb dienesta apliecību. Uz pieklājīgu aizrādījumu esmu saņēmis asu pretjautājumu: „Kāpēc jūs esat tā uzbūvējuši, ka dzīvniekiem var pieiet tuvu?””
Velga Vītola: „Daudzi neprot saskatīt dzīvniekus to dabiskajā vidē, vienkārši nemāk skatīties. Skriešus apauļo iežogojumus, neko nav redzējuši un aizbrauc neapmierināti.
Kāda skolotāja reiz satraukusies jautāja: „Vi naših ņe viģeļi?” Mani reti var sasmīdināt, bet šoreiz… Ar ko šos pazudušos varētu pazīt – ar lakatiņiem, ar piespraustām puķītēm? Tas ir tipiski, ka skolotāji mēdz pazaudēt pusi grupas. Reizēm klase tiek informēta – tiekamies stāvvietā pēc divām stundām. Skolotājai vienkārši nav noskaņojuma iet līdzi vai nav fiziski spēka izskraidīt tos kalnus.”
Elmārs Boguļko: „ Mazāko klašu bērni tiek pieskatīti. Taču parasti skolēni joņo pa priekšu, skolotājas aiz muguras. Pirmie jau tikuši pie autobusa, bet „aste” vēl ir kaut kur meža vidū. Tādiem aiz muguras vajadzīga arī apkopēja, jo nemitīgi „laukā birst” iesaiņojumi un tukšas pudeles. Daudzi joņo apkārt iežogojumam, kas maršrutā nav paredzēts. Baida dzīvniekus, dauza žogus. Ļoti reti skolotājas kaut ko aizrāda. Vēl retāk gadās, ka skolotāja grupai kaut ko stāsta. Diemžēl bieži tās ir tādas visai „interesantas lietas”, kas neatbilst īstenībai. Informācijas stendus ar aprakstiem un zīmējumiem ievēro galvenokārt individuālie apmeklētāji, ģimenes.” Piedāvā risinājumu
Elmārs Boguļko: „Vislabākais risinājums būtu, ja katru grupu pavadītu gids vai kāds no Gaujas NP darbiniekiem. Lai nebūtu tā, ka, nopērkot biļeti, apmeklētāji atļautos darīt visu, kas ienāk prātā.”
Velga Vītola: „Man reizēm prasa – kāpēc nesauci policiju? Kamēr no Cēsīm kāds atbrauktu, autobuss ar vainīgajiem jau sen būtu projām. Grupas, kuras jau atbraucot interesējas par iespēju nopirkt alkoholu vai alu, drīkstētu ielaist dabas takās tikai tad, ja vadītājs uzņemas atbildību. Jānorāda, ka šī nebūs tā vieta, kur varēs izklaidēties un darīt, ko grib. Nu, nebrauciet! Līgatnes dabas takas neko nezaudēs, ja jūs neieradīsieties. Nu, paldies, Dievam, ka neatbrauksiet!”
Jānis Andrušaitis: „Tas ir nākotnes uzdevums, nodrošināt, lai grupas pavada pieredzējuši gidi. Sagatavosim informāciju skolām par to, ko pie mums var darīt, kādu uzvedību vai rīcību sagaidām no apmeklētājiem. Līgatnes dabas taku uzdevums ir izglītojošs, ne izklaidējošs. Tiem, kas brauc uz Līgatni izdauzīšanās pēc, būs jāmeklē citas vietas. Tā ir milzīga atbildība – vest nepilngadīgo grupu dabā! Aicinu topošos taku apmeklētājus un pedagogus izvērtēt maršruta galamērķi, sagatavot skolēnus dabas izzināšanai.
Par laimi lielāko daļu pedagogu dabas takās sastapt ir patīkami. Var redzēt, ka viņiem patiešām interesē šī vieta un viņi spēj vadīt grupu. Reizēm ierodas skolēni ar zīmējumiem. Tas pierāda, ka klase braucienam gatavojusies. No Gaujas NP teritorijā esošajām skolām piesakās jau iepriekš un informē par savāktajām zīlēm, burkāniem vai āboliem. Skolotāji interesējas, vai var vest ēdamo, vai drīkst barot, kur nonāks atvestais cienasts. Barošanas iespējas var noskaidrot apmeklētāju centrā.”
Velga Vītola: „Un tomēr viss pamazām ir mainījies. Sāk ierasties daudz kulturālāki un ieinteresētāki apmeklētāji. Tagad vairs tāda stila publika, kā iepriekš aprakstītie, ir reti.” Velga piesit pie galda: „Ir citas vietas, kurp doties. Šobrīd apmeklētāji kļuvuši eiropeiskāki, bijuši ārzemēs, redzējuši, kā ir citur. Nu vairs nevar pieņemt par pašsaprotamu, ka tūrists var kāpt pāri žogam, sviest kokus un akmeņus. Tie atsevišķie pārkāpumi, ar kuriem sastopamies šoruden, ir uzkrītoši, salīdzinot ar pārējo apmeklētāju pozitīvo attieksmi. Ir sirsnīgi apmeklētāji, kas prasa: „Kur tās jūsu meitenes? Kur tie mazie lācīši?” Tāda labestīga attieksme. Tas ir pareizi, ka parka inspektori un darbinieki tik asi reaģē uz apmeklētāju rīcību. Tās tendences un visatļautība, kas valda sabiedrībā, nokļūs arī līdz Līgatnei un zvēriem.”
Lai šajā aprakstā nebūtu tikai Gaujas NP administrācijas darbinieku viedoklis, noskaidroju, kādas ir likumā noteiktās prasības par skolotāju atbildību, dodoties ekskursijās. Cēsu rajona izglītības pārvaldes speciāliste Biruta Dambīte informēja, ka pastāv gan Ministru kabineta noteikumi, gan skolas noteiktā kārtība un direktora rīkojums par mācību ekskursijām. Tiek gatavots grupas saraksts, ir skolēnu paraksti klases žurnālā, ar kuriem tiek apstiprināts, ka bērni instruēti par drošības un kārtības noteikumu ievērošanu. Dažās skolās, piemēram, Siguldas ģimnāzijā, tiek vākti arī vecāku paraksti. Par skolēniem ekskursijas laikā atbildīgs ir pedagogs.
Komentāri