“Man kāda sirma kundzīte uzdāvināja adītus cimdus, kuros ir tieši tik daudz krustiņu, lai varu noskaitīt Tēvreizi. Tie cimdi ir zaļganos toņos. Tā ir dzīvības krāsa. Un man ļoti, ļoti patīk dzīvot,” kādā sarunā, pavisam garām skrienot, man sacīja Biruta Mežale. Sievieti, kuru cēsnieki un rajona lauku cilvēki zina kā grāmatvedi, kas gadu gadiem strādājusi lauksaimniecības pārvaldē un lauku konsultāciju birojā, kura tikai pirms nepilna gada izveidojusi pati savu grāmatvedības konsultāciju biroju un lauku sieviešu resursu centru “Prieks”, šajā stāstā var nākties satikt tā kā no jauna. Biju gatava vispārīgām domām un atziņām par dzīvi, kad lūdzu Birutu piekrist sarunai, bet nezināju, ka viņa ir gatava tik tieši runāt par ticību, cerību un mīlestību, kas dzimusi lielās ciešanās. Klikšķis mūža viducī
Ar Birutu tikāmies pavisam agrā rītā viņas mājā. Mājas tomēr ir vieta, kur cilvēki ierasti jūtas vislabāk. Skanēja mūzika, dega svece un krūzēs kūpēja tēja, laikam piparmētru, bet tas nebija tik svarīgi.
“Mēs vienkārši kafiju nedzeram. Asinsspiediens? Nē, nē. Tā ir mana pārliecība, jo ilgu laiku jau iztieku bez gaļas, alkohola, kafijas,” noteica Biruta. Vēlāk viņa stāstīs, ka mēnesi dzīvojusi Indijā, ka sarunas tempļos vedušas viņu kalnā pretim Kristum. Viņa mācījusies atteikšanos ne jau tikai no gaļas, bez tās varot mierīgi iztikt, bet mazliet arī atteikšanos no sevis. Tas noticis, kad viņai bija 49 gadi. Viņasprāt, sievieti, kura tolaik atradusies dzīves viducī, Dievam labpaticies gatavot dzīvei pēc… Pēc dēla zaudējuma… Pēc otra bērna zaudējuma, jo agrā jaunībā jau mirusi meita.
“To, ka zaudēšu dēlu, nekādi nevarēju iedomāties. Vienu bērnu jau biju zaudējusi, vai tiešām vēl otru? Man likās, ka ar Lauriņu esmu par visu samaksājusi. Es tiešām toreiz biju uz Dievu dusmīga. Nu, labi, ka ticīgi cilvēki man palīdzēja,” sacīja Biruta, pieliekot roku pie sirds, sakot, ka tas ir apstiprinājums teiktajam. Roka tiekot pielikta nevis pie sirds, bet gara sirds, kuru sargā arī sudraba krustiņš. Biruta kristīta bērnībā, savās mājās, pa klusam, bet iesvētījusies tikai pirms diviem gadiem.
“Man bija vai viss mūžs jānodzīvo, lai tiktu pie Dieva, pie saprašanas, kā viņš mūs sargā, kāds spēks ir lūgšanām. Dažam nekur nav jābrauc, piedzimst un saprot savu ceļu, bet citam ir ilgi jāmeklē. Bija jāaizbrauc līdz tālām zemēm, līdz sapratu, ka Dievs ir tepat blakus, katrā no mums. Ja runā līdzībās, tad Dievs sēž kalna galā, un mēs visi pie viņa ejam. Tikai kā kurš – cits caur Indiju, cits pa taisno, cits apiet trīs reizes kalnu un tikai tad visu saprot. Tā notiek,” sprieda Biruta un pasmējās, ka kādos kursos, kur prasīti mērķi un ieceres, viņa uzrakstījusi tikai trīs vārdus – man patīk dzīvot. Pēc tam tie, kuri zinājuši Birutas likteni, gan nekautrējušies pavaicāt, vai viņa spēj to teikt no sirds. Biruta apgalvo, ka tikai no sirds, jo viss dzīvē jādara no sirds. Citādi neesot vērts. Meitu izdzēsa zāles
Vairākus gadus, dzīvojot pa slimnīcām kopā ar meitiņu, nācies noticēt arī tam, ka cilvēki tiešām daudz var izturēt. Vienīgi tāda savāda šķitusi doma, ka ciešanas pasaulē sadalās. Un stiprākajiem tiek vairāk, lai nestu tās ciešanas, kuras nevar izturēt vājākie. “Tikai tā pasaule var kļūt labāka,” nosaka Biruta, kura atzīstas, ka no mazotnes bijusi sīksta un to mācījusies no savas mammas, kura meitu mīlējusi, bet nav pratusi izrādīt. Birutai licies, ka savam pirmajam bērnam viņa atdos visu mīlestību, kas sakrājusies. Piecus gadus viņai tas bija lemts.
“Pirmo bērnu zaudēju… Sociālisma laikā dzemdību nodaļā tūlīt potēja vakcīnas. Bērnam acīmredzot bija stafilokoka infekcija. Nu, nevarēja tādam bērnam tuberkulozes poti dot, bet iepotēja! Piecus gadus dzīvojām pa slimnīcām. Bērns piedzima pavisam vesels. Tā sajūta man joprojām griež uz augšu… Pati atļāvu, jo nevarēja to poti neļaut potēt. Sākās limfmezglu tuberkuloze. Izmēģināja visas toreiz pieejamās antibiotikas. Piecus gadus dzērām vienas, otras, trešās. Piecus gadus cīnījāmies. Cilvēkam visa imūnsistēma bija sagrauta. Galīgā diagnoze – ļekarstvennaja boļezņj jeb medikamentozā slimība. Es tajā laikā netaisījos cīnīties, es uzticējos padomju medicīnai. Tikai vēlāk domāju, ka kolhozā, kur strādāju, veterinārārstam bija jāatskaitās par katru mirušu teliņu, cūciņu. Par manu bērnu nevienam nepaprasīja atbildību. Man neviens neko nesolīja, bet es cerēju. Kā jau māte, cerēju līdz pēdējam. Kad pienāca beigas… Man viņa arī piecos gadiņos bija ļoti gudra, visu saprata. Es tikai tagad zinu, kāpēc tā. Cik ilgi dvēselei jābūt uz šīs zemes, tik ilgi viņa šeit ir… Acīmredzot tieši tik bija paredzēts,” smagas lietas izrunāja Biruta, sakot, ka tikai lieli pārdzīvojumi iemāca cilvēku dzīvot tagadnē, jo sapņi var sabrukt pāris sekundēs. Protams, mācības nāk ar laiku. Tāpat kā laiks nepieciešams, lai piekristu tam, ka cilvēks domā, bet Dievs dara. Apzinātos, ka mums tikai liekas, ka esam vareni, bet patiesībā neesam nekas.
“Toreiz teicu, ja man nebūs šī bērna, tad nebūs neviena. Es nezinu, kā varēju tā domāt… Bet man laimējās, jo pēc meitiņas nāves es tūlīt paliku stāvoklī. Tā Dievs man uzdāvināja puisīti. Piedzima piecus kilogramus liels puika. Ģirtiņam tagad būtu 25, nē, jau 26. Es jau vispār tā vairs neraudu, bet tā…,” atkal pie krūtīm delnu pielika Biruta. Viņa visiem un pati sev grib iestāstīt, ka ir stipra. Protams, ka stipra, taču arī tie stiprie kādreiz raud. Audzināja virsnieku
“Man mamma mācīja, ka vienmēr jāaizstāv mazāk aizsargātie. Skolā biju nabagāko, slimāko pusē, tā arī dzīvē. Darba kolektīvā biju arodbiedrībā, partijās gan neesmu bijusi. Tikai Tautas frontē. Pēc savas būtības biju patriote. Un, kad Ģirts paaugās, man likās, ka tiešām varu Latvijai izaudzināt virsnieku. Viņam armijas lietas patika, iestājās Aizsardzības akadēmijā,” stāstu par savu un Ģirta kopā dzīvošanu sāka mamma, kura vienmēr rēķinājusies ar dēla viedokli. Tagad tās ir atmiņas, kas silda sirdi. Stāstu par Ģirtu Birutai ir pilna tīne, viņa tikai saka, ka dēlam būtu jāliek miers, bet atkal kāds atmiņu kamols izveļas. Par to, kā bērnībā kopā gājuši līdz skolai un dēls sildījis viņas roku, kā nopirkusi kostīmu un vaicājusi dēlam, vai tādā var iziet cilvēkos. Ja puika teicis, ka viss ir kārtībā, tad viņa devusies savos darbos, kuru nav bijis mazums. Lauki, lopi, revīzijas, skaitļu un tabulu kalni, un atskaites. Sarunas ar zemniekiem un lauku saimniecēm. Diskusijas par jauniem projektiem, pašapziņas celšanu, lauku tradīcijām un sieviešu pārdzīvojumiem šķietami laimīgās ģimenēs. Pašas bērni pa to laiku izauga. Ģirtam 21, Ancei trīs gadi mazāk.
Taču tad, pirms četriem gadiem, rudens rītā, kāds klauvējiens pie durvīm sagrāva šķietami sakārtotu pasauli.
“Atnāca no akadēmijas un pateica, ka braukuši ar kaut kādu mašīnu, ka bojā gājis viens vācietis, viens latvietis… un tas ir Ģirts. Un vēl divi palikuši dzīvi. Piezvanīja no Vācijas arī militārais atašejs. Ko pateica? Ka es nekādā gadījumā nedrīkstu saistīties ar presi. Man jau arī nebija līdz tam. Bet, ja tā bija parasta autoavārija, tad kāpēc? Vēl teica, ka nedrīkstu taisīt zārku vaļā, jo tur viss esot gabalu gabalos, vairs nevarējuši atšķirt, kurš vācietis, kurš kas. Labi, ka man pateica priekšā, ka tomēr vajag iet uz atpazīšanu. Es pati, godīgi sakot, to nevarēju, nu, nevarēju…, bet nekas tāds, ko teica tas atašejs, tur neesot bijis. Vienīgi tas tiešām bija Ģirts,” stāstīja Biruta. Ģirts tolaik dienēja Vācijā, mācījās kādā mūsu Aizsardzības akadēmijas sadraudzības skolā. Pēc gada viņš būtu ticis pie uzplečiem un Latvijas armijas virsnieka goda.
Par to, kas notika Vācijā, mātei joprojām ir daudz jautājumu un maz atbilžu. Viņa domā, ka daudz kas no ģimenes tika noslēpts. Svešajā zemē māte meklējusi mašīnu, kura todien norādītajās teritorijās būtu avarējusi. Tāda transporta līdzekļa nav bijis. Punktuālajā Vācijā nebija izdevies noskaidrot, vai vispār noticis tāds negadījums. Puisis, kurš toreiz izdzīvoja, reiz atbraucis pie Ģirta uz kapu svētkiem, bet neko mātei nav stāstījis. Biruta saka, ka acīmredzot viņam tas ir liegts. Kāpēc? Kas notika tajā rudenī? Tas ir jautājums, ko Biruta sev uzdos līdz kapa malai.
Sapnis par neaizmirstuļu pļavu
“Mēs satiekamies sapņos. Viņš vienmēr ir dzīvs un ir sacījis, ka viņam viss ir labi. Es pat dzirdēju viņa balsi un jautājumu: “Kas jums tur notiek?” Man, man bija slikti. Kurš varēja palīdzēt? Divi cilvēki to izdarīja. Mācītājs Krists Kalniņš runājot un ārsts Vecvagars Rīgā. Tā bija adatu terapija. Un vienu reizi tikos ar Ģirta garu. Gribat – ticat, gribat – neticat! Tā seansa laikā dēls pār mani kaisīja neaizmirstulītes. Viņš tā lēni bēra, bēra tikai tās zilās ziedlapiņas. Tas man palicis tā… silti… Par to, kas noticis, viņš nestāstīja. Man paskaidroja, ka gariem esot savi likumi. Viņi klusē, ja patiesība var izraisīt naidu šaipusē. Es vēlreiz saku, ticat vai ne! To nevar arī atkārtot, to nedrīkst. Man tā bija iespēja, lai dzīvotu tālāk. Es esmu samierinājusies, tēvs vēl tiešām ne. Šajā ziņā vīriešiem ir grūtāk, jo sievietes prot to izraudāt. Es gan joprojām neskatos nevienu armijas parādi, man nepatīk vīrieši formās. Ne jau nepatīk, bet man tas ir ļoti smagi. Viņš pēdējoreiz te bija garā mētelī, baltā šallē,” sacīja Biruta, skatot nevis ģimenes albumu, bet bilžu kasti, kur redzama pati ar vīru, jauni. Lauriņa, tad Ance ar pušķiem matos, Ģirts baltās, pusgarās zeķītēs. Tā ir jau pieminētā Birutas atmiņu tīne. Tajā visa kā tik daudz, bet tomēr mazāk nekā sirdī. Iespēt neiespējamo
Biruta stāstīja, ka viņai ir mazs blociņš, kurā ierakstītas vēlmes. Sīkas un pavisam lielas. Tur bijis bilsts, ka vajadzētu pašai savu biznesu, un tā tapis grāmatvedības konsultāciju birojs, tur bijis rakstīts, ka ļoti gribas baļķu pirtiņu pie savas mājas. Nu tai kūp skurstenis. Ģirts nav pabeidzis augstskolu, to viņš nožēlojis gara sarunā, un mamma to izdarījusi viņa vietā. 54 gadu vecumā Biruta iestājusies “Turībā” un ieguvusi augstāko izglītību. Viņa saklausījusi, ka pusmūža sievieti uzrunā Skolotājs, un devusies uz Indiju.
“Es ceru, ka šajā dzīvē vēl turp aizbraukšu. Tas toreiz bija mans pirmais lielais atvaļinājums, jo grāmatveži jau nekad nevar izmantot pilnu atvaļinājumu, pa vidu jāraksta atskaites. Mēnesi dzīvoju templī, lūdzos. Tur nebija nekas jāsaprot, bet jājūt. Tu uzdod jautājumu, un atnāk atbilde bez vārdiem. Dievkalpojumi jau arī nenotiek valodā, tā informācija uzreiz nonāk sirdī,” tā Biruta, kura izstaigājusi sevis izzināšanas ceļus, lai būtu tuvāk Dievam.
“Braucu mācīties mīlēt. Sevi un līdzcilvēkus. Neskatoties uz grūtībām, lielo nabadzību, indieši smaida. Viņi ir pieklājīgi. Tur ir liela mīlestības enerģija. Dvēseliski mēs esam nabagāki nekā turienes cilvēki. Viņiem bagātība nāk no ticības,” uzsver Biruta, kurai liekas, ka latvieši tieši tagad bez ticības iet postā.
“Cik laimīgas ir lauku sievietes? Liela daļa ir vientuļas, atraitnes. Liela daļa precēto tāpat nav laimīgas. Varbūt viena ceturtā daļa būs tās laimīgās. Alkohols ir šausmīgākais posts. Un Īrija ir posts. Ir vērtības, ko nevar pārrēķināt tajā naudā, ko tur nopelna. Kas notiek šeit pa to laiku? Bērnus atstāj kaimiņu uzraudzībā vai pie pusdzērājiem vecvecākiem. Zinu sievieti no Latgales, kura no sirds prezidentei lūdza, lai izdara tā, ka latvieši atgriežas mājās,” domās par šodienu dalījās Biruta, kuras māju priedes mizas krāsā ieskauj rūpīgi veidots dzīvžogs un turpat blakus ir slaidas Ziemassvētku egles. Tās arī bez svecītēm rada savādu gaidīšanas sajūtu. Biruta spriež, ka dzīvojot būtu jākļūst gaišākiem, tīrākiem, lai tad, kad uz zemes atnāksim nākamreiz, būtu vieglāk, bet viņa redz arī to, ka tā nenotiek. Cilvēki nedomā par sevi kā māju, kurā dvēselei jādzīvo. Mazliet vēlāk
Pāris dienas pēc sarunas ar Birutu satikāmies vēlreiz. Abas bijām no-klausījušās ārsta Pētera Kļavas sacīto par cilvēku kā parādību Visumā. Viņa pienāca pie manis, apķēra un bilda: “Nu, redzi, es arī tev gribēju izstāstīt, kāda ir tā mīlestība! Nu, tāda tā ir! Vai tagad saprati?” Es atbildēju, ka ārsta sacītais man šķita ļoti sarežģīts, tāda pavisam smaga saruna. Un atcerējos, ka Kļava taču teica, ka mīlestības nemaz nav, jo cilvēki jau tā nemaz nevar vienu, otru un trešo mīlēt. Viņi vērtē. Viņi nespēj noliegt sevi. Bet Biruta tikai attrauca: “Tāda ir tā Dieva mīlestība! Skaista, pavisam skaista un bezgalīga!”
Komentāri