Gads paskrējis teju vai nemanot, kaut kavējas baltais sniedziņš, klāt jau pirmā Advente. Klusais laiks. Ziemassvētku gaidīšana. Ceru, ka katrs no mums šajā laikā spēj apstāties un ieklausīties sevī un apkārtējos, īpaši, ja tas nav izdevies visa gada garumā. Novērtēt labos darbus un vārdus, un varbūt kādu pagūt vēl pasacīt.
Uz sarunu šajā īpaši jaukajā laikā aicināju Daigu un Induli Jirgensonus. Viņiem šis gads bijis ar īpašām gaidīšanas un piepildījuma sajūtām. Beidzot ģimene ievākusies savā namiņā, kā paši to sauc. Un abi atzīst, ka ģimenē Ziemassvētku sajūta valda visu gadu.
– Kāds jūsu ģimenē ir Adventes laiks?
Daiga: – Mums viss gads bijis tāds gaidīšanas laiks. Bijām bez savām mājām. Aizgājām no pilsētas dzīvokļa un mitinājāmies pie vīra mammas. Nebiju nekādu ekstru. Drēbes vedām mazgāt citur, siltā ūdens nebija. Taču domāju, ka katrai ģimenei vajag savu namiņu. Tā kā šis gads mums bija zināms pārbaudījuma laiks, kamēr beidzot esam iekārtojušies savā namiņā. Arī Dievs mūsu sirdīs bija uzcēlis tādu namiņu, kur ir piedošana, paklausība viņam un dažādu grūtību pārvarēšana.
Indulis: – Piespiešanās un sevis pārvarēšana.
Daiga: – Jā, tas bija līdzīgi kā ar Ziemassvētkiem, kurus ļoti gaidām, jo ātrāk gribam dāvanas. Arī mēs visu gribējām ātrāk, ātrāk. Bet visu jau iegūstam tikai tajā mirklī, kad augšā tas tiek paredzēts. Arī bērni ik uz soļa ir pārbaudījums. Ik pa laikam viņi vēlas izaicināt vecākus. Bet jāmāk savaldīties, jābūt mierā ar sevi. Mums ģimenē svarīgākais ir mīlestība vienam pret otru un miers. Arī no baznīcas izejot, saka: “Lai Dieva miers ir ar jums!” Ja cilvēkam sirdī ir miers, viņš var padomāt. Vakar iesvētījām savu namiņu, bet svētībai nav nekādas nozīmes, ja tajā nedzīvo mīlestībā un saticībā. Vislielākā dāvana ir, ka mēs esam Dieva bērni, tādas avitiņas. Esam laimīgi, ka varam visi būt kopā lūgšanā. Lūgšana mums ir miera osta.
Indulis: – Pirms diviem gadiem mums bija nopietns pārbaudījums. Ļoti tuvi draugi, visa ģimene aizgāja bojā un bēres bija tieši Ziemassvētkos. Tā mēs visi kopā, braucot uz bērēm Liepājā, pavadījām Ziemassvētkus. Mācītājs bērēs teica, lai nepaļaujas uz spēcīgajām automašīnām un jaunajām ziemas riepām, bet pirms došanās ceļā noskaita lūgšanu. No tās reizes īpaši uz lielā ceļa neesam izbraukuši, ja neesam palūguši, lai mums ceļā iet labi.
Daiga: – Paturpinot ideju par ceļiem, kādā filmā bija tāds dialogs, ka vecai sieviņai jautā: “Kur ved šis ceļš?” un viņa atbild, ka ceļam nav jēgas, ja tas neved uz baznīcu. Kāpēc mēs ejam Dieva ceļu? Tāpēc, ka viņš ir teicis: “Es esmu patiesība, ceļš un dzīvība.” Un mums cita ceļa nav. Ziemassvētku laiks dod iespēju ieklausīties sevī. Jā, tas ir tāds īpašs laiks, bet patiesībā svarīga ir visa mūsu ikdiena. Tas, kā mēs dzīvojam. Jau februārī, martā un aprīlī ir sava veida iešana uz Ziemassvētkiem. Lai nav tā, ka Dieva bērniņš piedzimst, dāvanas atver, traukus nomazgā, un viss it kā beidzas. Mūsu dzīvē Ziemassvētki ir visu laiku.
– Nav grūti saglabāt mieru un šādu iekšēju harmoniju, izejot sabiedrībā, lasot presi un vakarā skatoties ziņas?
Daiga: – Mēs ziņas neskatāmies TV un presi nelasām (smejas). Bet, ja nopietni, ir jau dienas, kad ziņās rāda arī labus notikumus. Taču nezāles blakus vajadzīgas, lai mēs varētu attīstīties un stiprināties ticībā. Ģimenē no šādu negatīvu pārraižu, filmu skatīšanās cenšamies norobežoties un neviens no tā nejūtas apdalīts. Bez tam, šķiet, ka mājās ir tik daudz miera, ka, izejot sabiedrībā, mūs nespēj iedragāt. Mums ir bruņas pret apkārt notiekošajām negācijām.
Indulis: – Es pat nebaidītos teikt, ka mums ir citādas acis. Laukos dzīvojot, daudz kas smīdina par to, kas notiek pilsētā. Agrāk, aizbraucot uz pilsētas lielveikaliem, domāju: “Kā es eju? Vai man kurpes nav netīras? Vai neeju par daudz laucinieciski?” Šobrīd tā vairs nav. Patiesībā es sevī jūtu pārākumu. Brīžiem liekas: “Ak, jūs, nabaga pilsētnieki, nezināt, ka šorīt bija fantastiska migla, un vakar bija tāda saule.” Bet tas nenozīmē, ka nevajag pilsētu. Mūsu pašu darbi vislielākā mērā ir saistīti ar pilsētu.
Daiga: – Lai kā arī ikdienas darbos negadītos, jūtu, ka manī ir miers. Jā, tādas kā miera bruņas. Protams, visādi arī pašiem gadās. Bet mēs esam Dieva bērni. Un Viņš mūs gana. Dažkārt mēs esam melnie jēriņi, dažkārt baltie. Bet melnos jēriņus Dievs īpaši mīl, lai tā pazudusī avtiņa atgrieztos pie Viņa un dzīvotu mīlestībā. Kad pēc pirts noguļamies zālē un acīm paveras zvaigžņota debess, liekas, esam tik maziņi salīdzinājumā ar visu. Un tad liekas, ka ir tomēr kāds augstāks un lielāks par mums. Pats sajūties pavisam mazs puteklītis. Arī lauku dzīve zināmā mērā iemāca pazemību.
Indulis: – Arī staigāšana basām kājām ir pazemība. Ja ej ar lieliem, melniem zābakiem, daudz kam pāri ej neskatoties. Visu zem sevis samin. Bet, ejot basām kājām, nekad ne-spersi, jo zināsi, ka arī pašam sāpēs. Bez tam basām kājām cilvēks iet klusiņām, netrokšņojot.
Daiga: – Pie šādām atziņām arī paši esam nonākuši, ejot grūtus ceļus. Arī mums ir bailes, bet Dievs ir tas, uz ko varam paļauties. Tas, protams, pateicoties tam, ka mums dzīvē bijuši labi garīgie tēvi.
Indulis: – Dieva pasaulē kāds varbūt ienāk kā tukšā eiroremonta telpā un nezina, kur likties. Tad ir labi, ja ir kāds, kurš pasaka: “Turies pie manis un es tev palīdzēšu.” Tā jebkurā situācijā varam iedomāties, ka Jēzus ir līdzās un ved mūs pie rokas.
– Kas ir īstenākā Ziemassvētku dāvana jūsu ģimenē?
Daiga: – Lielākā dāvana ir tā, ka visa ģimene šajā vakarā var būt kopā. Bet pašiem šogad lielākā dāvana Ziemassvētkos būs pavarda smarža, jo līdz šim mums sava pavarda nebija. Ir sirds siltums, bet mājās arī krāsns siltums svarīgs.
Indulis: – Siltums jebkurā gadījumā ir drošība. Arī bērns, kad nobīstas, piekļaujas pie mammas vai tēta un saņem siltumu.
– Kā jūsu mājās smaržo Ziemassvētki?
Indulis: – Tā ir tīrības smarža, kas miksējas – no svecītes mazliet aizdegušo skuju smarža ar piparkūkām un mandarīniem.
Daiga: – Bez visām smaržām svarīga ir pateikšanās – gan par Jēzus bērniņa dzimšanu, gan par laicīgākām lietām. Jā, sajūta ir tāda, ka Ziemassvētku laiks ir sācies, un pie mūsu nama stāv eņģeļi.
– Kas ir eņģeļi? Vai bērni tic eņģeļiem?
Daiga: – Domāju, ka katram uz pleca sēž eņģelītis, kurš palīdz. Varbūt kāds to vienkārši neredz vai nejūt. Man šķiet, ka eņģeļi ļoti piederas Ziemassvētkiem, jo visi kļūstam baltāki. Arī eņģeļi ir balti. Piemēram, meitiņa jautāja man, kā rodas sniegs? Ko es viņai stāstīšu? Saku, ka eņģeļi uz Ziemassvētkiem tīra mājas, purina spilvenus un mums krīt sniegs. Interešu centriņā bērniem mācu zīmēt. Un patlaban mēs zīmējam lielus eņģeļus. Bērniem patīk. Īpaši viegli strādāt ar mazajiem. Viņi ir brīvi, nebaidās no tā, ko domā. Viņiem ir dzīva fantāzija. Zinu, ja tādu darbu iedotu kādam sestās vai septītās klases skolēnam, būtu lielas nopūtas, bet mazie ar drošu roku un pilnu pindzeli visu sazīmē. Protams, bērni vispirms ir jāierosina, nekas uzreiz nenotiek. Arī mēs pirms zīmēšanas lasījām par eņģeļiem. Katru dienu, ejot uz darbu, palūdzu Dievam, lai dienas darbi sokas, lai bērniņiem labi iet. Rodas spēks un pārliecība, ka viss sanāks.
– Vai nav grūti ar bērniem runāt par garīgām lietām?
Daiga: – Ar Martu (piecgadīgā meitiņa- aut.) nepavisam. Jo bērni ar to tik organiski aug kopā, ka tas ir pašsaprotami. No mazām dienām viņi ir ņemti uz baznīcu un turpat dievkalpojumu laikā ir spēlējušies. Vienmēr pie galda kopā noskaitām lūgšanu. Pateicamies par to, kas celts galdā. Ja dārzā izaug sīpoli, saimniece slavē: “Es laistīju un audzēju tos”, bet Dievs saka, ka cildināms nav ne laistītājs, ne dēstītājs, bet Dievs, kas audzēja. Ja būtu vētras, nekas no sīpoliem nesanāktu. Bērni pie tā ir pieraduši.
– Vai arī skolēnu interešu centrā ar bērniem ir viegli par šādām tēmām runāt? Ne visās ģimenēs bērni aug kristīgā vidē.
Daiga: – Man nav grūti runāt. Dans (septiņgadīgais dēls – aut.) man dažkārt saka: “Es skolā klusībā pie sevis noskaitīju lūgšanu.” Skolās tagad ir kristīgā ētika, kuru vecāki var izvēlēties bērniem. Ir puikas, kas spēlē kariņus, liek roku dzelžus un šaudās. Un kāds teica, ka zēnam vajag būt vīrišķīgam. Kāda tur vīrišķība? Danam nav bijusi neviena pistole vai cits ierocis. Neviens man neiestāstīs, ka to vajag. Tas rada tikai ļaunumu. Citi vecāki ļauj bērniem spēlēt datorspēles, kur kaujas. Jā, bet tā nevajadzētu būt. Arī bērnudārzā saskaramies ar šādu problēmu.
– Vai nepietrūkst sniega? Vai Ziemassvētkiem jābūt baltiem?
Daiga: – Pēdējos gados tie tādi laikam arī bijuši. Galvenais, lai sirdī baltums. Lai ir pateikšanās.
Komentāri