Šī nedēļa aizrit izstāžu zīmē. Rīgā notiek starptautiskā auto izstāde, Cēsīs – „Cēsu uzņēmējs”, tāpēc nolēmu uz sarunu aicināt kādu ar auto tirgošanu saistītu uzņēmēju. Kandidatūras bija vairākas, bet Aigaru Loginu, firmas „Autogars” vadītāju, izvēlējos tāpēc, ka šīs nedēļas nogalē viņam vēl kāds svarīgs notikums – pirmais sezonas starts bezceļa sacensībās jeb trofi – reidā, kā to dēvē oficiāli. Šajās sacensībās virsrakstā minētā māka ir ļoti svarīga. Tāpēc sarunu arī sākām par šo tēmu.
Mērķis – sporta meistara tituls
– Kas ievilināja mežā, proti, sākt nodarboties ar bezceļa braukšanu?
– Katram ir savs hobijs, viens copē, cits dropē, vēl kāds iet medībās. Es pirms gadiem pieciem, sešiem atradu savu vaļasprieku. Bezceļa braukšana dod kolosālas izjūtas. Darbs un citas problēmas tiek pilnīgi noliktas malā, paliek tikai mašīna un veicamais maršruts. Jāpiebilst, ka pēdējā laikā mācos neņemt galvā tās negācijas, kas valda visapkārt. Viegli tas nav, bet cenšos to lēnām apgūt, un mans hobijs tam teicami palīdz.
Kā tas bieži gadās, vaļasprieks pāraudzis profesionālā nodarbē. Vienu gadu gan bija pauze, jo vecais bobiks mūs bija pamatīgi nokaitinājis, nācās to skrūvēt rītā un vakarā. Oi, krievu tehnika. tās tomēr ir šausmas! Tad iegādājāmies „Toyota Land Cruiser” un sākām gāzt pa „Toyota” kluba kausiem. Šī marka sevi pierādīja, sākām startēt nopietnākās sacensībās, un tagad jau trīs gadus pēc kārtas esam Latvijas vicečempioni. Kā saka, čempioni nāk un iet, mēs stabili esam otrie.
– Cīņā taču pilots nedodas viens, jo informācija liecina, ka pērn tev bija trīs stūrmaņi – Mārcis Meslis, Aivars Žukovs, Aigars Skudriņš.
– Nē, šajā sporta veidā viens nav karotājs, te rezultātu sasniedz komanda. Katrs zina, ko darīt, kas jādara un kā rīkoties tieši konkrētajā brīdī, konkrētajā situācijā. Pirmsākumos viss bija tādā tūrisma līmenī. Visi draudzīgi brauca bariņā, viens otram izlīdzēja, tagad tas pāraudzis nopietnā konkurencē. Lai gan jāteic, ka man tie tūrisma braucieni patika vislabāk, bet ko padarīsi – noteikumi jāpieņem.
– Nācies arī piekāpties meža slīkšņām un purviem, palikt tur?
– Tāpat kā gaisā neviens nav palicis, nav bijis, ka no purva kāds nebūtu ticis laukā. Jautājums tikai, cik ilgu laiku tas prasa. Sliktāk, ja kaut kas salūst un pats saviem spēkiem vairs nevari tikt uz priekšu. Mums, paldies Dievam, tas nav vēl gadījies, laikam mākam tehniku sagatavot. Protams, esam sēdējuši ilgi purvos gan te, gan Krievijā, bet bezcerīga slīkšana nav gadījusies.
– Vai nav laiks izrāpties no vicečempiona titula, tāpat kā no purva?
– Ja šis gads būs kaut uz pusi tikpat veiksmīgs kā iepriekšējais, šogad izcīnīšu sporta meistara titulu. Esmu tādu mērķi izvirzījis, un tas ir pat svarīgāk, nekā izcīnīt čempiona titulu. Kāpēc tas vajadzīgs? Redzi, ja kaut kur notiek kāda lielāka ekspedīcija, atliek parādīt dokumentu, un uzreiz uzņems kompānijā. Tas ir nozīmīgs papīrs, kas apliecina manu braukšanas prasmi, jo ekspedīcijas notiek ne jau pa asfaltu.
Varu pastāstīt, ka šogad ir vēl kāds mērķis, proti, ir funktieris pēc sezonas beigām aizgāzt uz Āfriku, lai izbaudītu turienes bezceļus. Kā saka zinātāji, tas, kas šeit ir trofi – reids, tur ir ikdiena.
– Latvijas bezceļi vairs nedod vajadzīgo adrenalīna devu?
– Tā nav, bet gribas izbaudīt arī kaut ko citu. Pirmkārt, tā tomēr ir eksotika. Šādi braucieni bagātina redzesloku, sakārto domāšanu. Otrkārt, gribas pašam redzēt, nevis klausīties citu stāstījumos. Katram tomēr ir savs skatījums. Labs piemērs. Atbrauc paziņa no eksotiskas valsts un rāda fotogrāfijas. Bet pirms neilga laika es esmu redzējis cita ceļotāja fotogrāfijas no tieši tās pašas valsts un tieši tā paša maršruta. Skatos bildēs un nepazīstu neko. Safotografēti grausti, netīras upes, proti, viņš visur redzējis negācijas. Tajā pašā laikā otrs braucis tiešām atpūsties un tvēris visu labo un pozitīvo. Tāpēc svarīgi visu redzēt un izbaudīt pašam.
Četri spaiņi karsta ūdens
– Jau sešus gadus tu tirgo jaunas mašīnas. Kā mainījusies cilvēku attieksme?
– Pirmajos gados jaunas mašīnas pirka tikai firmas, tagad atmodies arī privātais sektors. Vai tas ir labi kopējai ekonomiskai situācijai un inflācijai, nezinu. Valdība mūs aicina nepirkt jaunas lietas un nekrāt tās kaudzē. Saprotu, ka vīns varētu stāvēt ilgi, ar gadiem tas kļūstot arvien labāks, bet divas mašīnas taču neviens nepērk ar nodomu, lai otra stāv katram gadījumam. Algas cilvēkiem pieaug, ja kāds nolēmis iegādāties jaunu mašīnu, kāpēc lai to nedarītu.
– Pirms sešiem, septiņiem gadiem „Citroen” mašīnas bija maz pazīstamas. Bet tagad uz Latvijas ceļiem tās vairs nav retums.
– Ko tad neatkarības pirmajos gados veda no Vācijas? Ne jau „Citroen”. Tās varbūt iegādājās izteikts šo mašīnu fans, kurš kādreiz bija izmēģinājis kādu no vecajiem modeļiem, kam patiešām bija eleganta gaita. Tie galvenokārt bija latvieši, kuri dzīvoja Vācijā un tagad pārcēlās uz dzīvi Latvijā ar visu automašīnu.
Kas vēl radīja negatīvo attieksmi sabiedrībā pret šo marku? Tas, ka tika atvestas vecas, nolietotas mašīnas, un braucējiem tā bija bēdu ieleja, nevis prieks un komforts. Kad cilvēki sāka pirkt jaunas mašīnas, viņi saprata, ka tās nebūt nav sliktākas par vācu mašīnām.
– Kas nosaka cilvēku izvēli, iegādājoties tās vai citas markas mašīnu?
– Te darbojas daudz un dažādas nianses, ko bieži pat grūti aptvert. Zināms, ka daļa mašīnas pērk pie pazīstamiem auto tirgotājiem vai pēc paziņu, draugu ieteikumiem. Tad noteicošais nav mašīnas marka. Šāds piemērs: kāda neliela ciemata iedzīvotājs nopērk jaunu mašīnu. Kaimiņiene divus gadus skatās, kā kaimiņš katru dienu brauc un par mašīnu saka tikai labu. Tad viņa saņem dūšu, izklaušina kaimiņu, rūpīgi apsver un arī nopērk tieši tādas markas mašīnu.
Mums, latviešiem, ir kāds mīnuss. Parādās tirgū jauns autiņš, viss – tas ir jāņem. Lai arī nav zināms, kā tas kalpos, vai nebūs problēmas.
Vēl kāds interesants aspekts – cilvēkiem svarīgi nopirkt mašīnu lielā, plašā autosalonā. Gadījies, ka klients ienāk pie mums, izrunājamies, sniedzam plašu informāciju par nolūkoto mašīnu, bet viņš aizbrauc un nopērk auto Rīgā, jo tur ir plašāks un modernāks salons. Lai gan cena vienāda kā te, tā tur. Laikam jau lielas telpas iedveš bijību, gluži kā senāk lielās baznīcas.
Esmu ārzemes izmalis pamatīgi, un varu teikt, ka mūsu salons ir normāls, vidējā Eiropas līmenī. Tā lielā telpa jau naudu nenes, bet, lūk, ir šāds laiks un šādas prasības. Tāpēc arī mēs nākamgad sāksim būvēt jaunu ēku. Arī servisa telpas jau sen vajag lielākas, tad nu taisīsim lielu un modernu kompleksu, lai apmierinātu visu klientu vēlmes.
– Kāda ir cilvēku attieksme pret mašīnām?
– Redzētas visādas briesmas. Kādas tik mašīnas netiek atvestas uz remontu! Reizēm dubļi kaudzēm gāžas no mašīnas, bet vadītājs sūdzas, ka, lūk, slikts braucamais, nekur neder. Bet jāsaprot, ka neviena mašīna nav domāta bezceļiem.
Tad vēl dīvainie eksperimenti ziemas laikā, ar ko nācies saskarties. Pagājušajā ziemā – 30 grādos kāds vīrs neveiksmīgi mēģināja iedarbināt „Berlingo”. Protams, arī – 40 grādos motors pielektu, ja būtu atbilstošas kvalitātes degviela, bet diemžēl Latvijā tās nav joprojām. Tad vīrs sagāza virsū dzinējam trīs, četrus spaiņus karsta ūdens, cerot, ka situācija uzlabosies. Bet, kamēr viņš staigāja pēc spaiņiem, ūdens strauji atdzisa un sasala it visur, kur bija satecējis. Kā mēģināja iedarbināt, tā dzinējs burtiski lupatās. Tādi mēs esam. Grāmatu varētu sarakstīt par šādiem kurioziem.
– Ja pats pirktu mašīnu, kas būtu noteicošie kritēriji?
– Man noteicošais ir dzīves stils. Kā zināms, skaistākās un tūristu nepiemēslotākās vietas ir tur, kur vissliktākie ceļi, kur visgrūtāk iebraukt. Ņemot vērā, ka mans hobijs ir bezceļu braukšana, nav grūti izdarīt izvēli. Mans auto ir „Toyota Land Cruiser”. Tagad, kad mašīna uz pāris dienām ir servisā un braucu ar nedaudz mazāku “Toyotu”, jūtos tajā kā sapīts.
Elektrifikācija pret dubļiem
– Kādas tavā skatījumā ir pasaules autobūves tendences?
– Pēdējā laikā notiek daudzas laulības. “Citroen” salaulājies ar “Toyotu”, tagad arī ar “Mitsubichi”. Laikam jau ekonomiskie apsvērumi tā spiež rīkoties, jo ir dārgi uzbūvēt pašiem visu konveijeru. Vieglāk ir gatavu preci nedaudz dizainiski pārveidot un nosaukt savā vārdā. Pasaules prakse rāda, ka šādas laulības attaisnojas.
Jāatzīmē, ka Eiropā valda slikta tendence – visu elektrificēt. Pie tam pat nevajadzīgi. Japāņi pieturas pie stabilām, gadu laikā pārbaudītām vērtībām, jo zina, ka tur nebūs nekādu ķibeļu. Eiropas mašīnu būvētāji iekrīt tāpēc, ka, cenšoties tirgū piedāvāt kaut ko jaunu, autiņā ieliek visādas novitātes. Bet tas tikai uz laiku, jo mūsu klimatiskie apstākļi, ceļi, dubļi un putekļi to sabojās itin ātri. Jāsaprot, ka nevaram tur pagaidām neko mainīt, tāpēc, izvēloties mašīnu, vajadzētu ņemt vērā arī šīs nianses.
– Bet kvalitāte?
– „Citroen” ražotāji tagad skaļi deklarē, ka tuvākajos gados kvalitātē tiks sasniegts „Toyota” līmenis, un tas pierādās dzīvē. Te nedaudz jāpaskatās vēsturē. 1985.gadā, pēc tā brīža autobūves standartiem, bija sasniegts kvalitātes maksimums. Iestājās krīze, jo mašīnas, it īpaši „Mercedes”, bija ļoti labas, to īpašnieki veica apkopes, nelielus remontiņus un tikai brauca. Mašīnas bija nenobraucamas. Tad sanāca autoražotāji, lai lemtu, ko darīt, jo jaunajām mašīnām nebija noieta. Tirgus bija pārpildīts, Austrumu tirgus tolaik Eiropas auto ražotājiem bija slēgts. Tika pieņemts lēmums nedaudz samazināt kvalitāti, lai mašīnas tomēr plīstu un cilvēkiem pēc kāda laika vajadzētu jaunas. Tagad pagājuši aptuveni 20 gadi, un auto ražotāji sapratuši, ka jāatgriežas pie kvalitātes. Laiki mainījušies, arī cilvēku uztvere un domāšana, atvērušies citi pārdošanas apvāršņi, un redzams, ka par automašīnu kvalitāti domā arvien vairāk.
Komentāri