Kaut kad nesen, vilcienā lasot žurnālu “Ir”, kādā brīdī pacēlu no tā acis un pārlaidu skatu pasažieriem. Cilvēki kā cilvēki. Kāds šķietami turīgāks un glaunāk tērpies, cits redzami nošņurcis, daži jaunieši, paskaļi un jautri, tieši tādi, kādiem viņiem piestāv būt. Kāds tētis ar tādu apmēram četrgadnieci, kas centās izbāzt roķeles pa atvērto vagona logu un nepagurdama uzdeva viņam pašai svarīgos “kāpēc” jautājumus. Principā neviena tāda izteikti dīvaina tipāža, neviena redzami reibumā esoša. Tobrīd lasīju rakstu “Igaunija uzvarēja cīņu ar fentanilu, taču sākās vēl lielāka kauja”.
Aizdomājos, nez, vai kāds vagona biedrs ir narkotiku atkarīgais. Vai tās ir pamēģinājis mazās meitenītes tētis un kā ar jautrajiem jauniešiem? Rakstā uzzināju, ka Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas piedzīvoja fentanila epidēmiju. Tagad tur sākusies cīņa ar jaunām sintētiskajām narkotikām. Gan jau tāda pati cīņa norit arī pie mums. Rakstā tika paskaidrots, ka pirmās jaunās narkotikas, kas pazīstamas kā nitazēni, atkal strauji palielināja mirstības rādītājus. Izrādījās, ka tās izraisa atkarību vēl ātrāk un to ir grūtāk izārstēt. Turklāt nepārtraukti parādās jauni apreibinošo vielu paveidi, daži no tiem ir pat 40 reižu spēcīgāki par fentanilu. “Ārkārtīgi spēcīgas apreibinošās vielas tiek pilnveidotas ar tādu ātrumu, ka narkotikas apkarojošajām iestādēm ir grūti tikt līdzi. Pēc ANO datiem, visā pasaulē pašlaik reģistrēts vairāk nekā 1460 psihoaktīvo vielu, no kurām lielākā daļa parādījusies pēdējā desmitgadē,” paskaidrots rakstā.
Lasot rakstu, atcerējos, ka pirms dažiem gadiem kāda draudzenes jubilejā satikta paziņa, kura tobrīd strādāja gana augstu zināmas bankas struktūrā Rīgā, man sarunā jautri izmeta faktu, ka trako galvaspilsētas darba ritmu un pārstrādāšanos lielākā daļa viņas kolēģu iztur tikai, “sēžot uz kokša” jeb lietojot kokaīnu.
Žurnāla rakstā par narkotikām ietverts arī kāds stāsts par Igaunijas iedzīvotāju Sergeju. Šķietami ikdienišķu vīrieti, tādu, kādus mēs ikdienā sastopam jebkur — sabiedriskajā transportā, veikalā, uz ielas. Pirmais mēnesis pēc nitazēnu atmešanas bijis grūtākais viņa dzīvē. Tā esot sliktākā narkotika, ko viņš jelkad izmēģinājis, — sliktāka par heroīnu, sliktāka par fentanilu.
Izlasīju to narkotiku rakstu un, protams, pēc tam par to vairs īpaši nedomāju. Atkārtoti par to aizdomāties mani rosināja iepazīšanās ar Ervīnu pie Cēsu autoostas. Svētdienas pēcpusdienā gaidīju autobusu. Gabaliņu tālāk, krākdams, snauduļoja šķietami bezpajumtnieks ne pārāk tīrās drēbēs. Nodomāju, lai jau cilvēks guļ un apsēdos soliņa tālākajā galā. Pēc kāda laika mums pievienojās vīrietis, minot varētu teikt, ka aptuveni 40 gadu vecumā. Viņš tā kā vērsās pie guļošā, norādot: “Eu, tev puņķis tek!” Taču laikam jau sapratis, ka tas ir dziļajā miega fāzē, apsēdās pa vidu starp mums un uzsāka sarunu ar mani. Drīz vien jau es biju informēta, ka Ervīns ir ceļā pie omītes uz Liepāju. Tikko viņš atbraucis no Pērnavas. Igaunijā nosēdējis divus gadus cietumā, jo braucis sešu promiļu reibumā un sadursmē ar alni, kurš izskrējis uz autostrādes, pamatīgi sadauzījis automašīnu. Uz manu jautājumu, kā vispār iespējams vadīt automašīnu sešu promiļu reibumā vīrietis attrauc, ka neesot ne vainas. Vajagot tikai sakoncentrēties un “maukt”. Ervīns izrādās ar bagātīgu cietumnieka pieredzi. Tajos vairākkārt bijis gan Rīgā, gan Lietuvā un Polijā. Pajautāju viņam arī, kā cietumā nonāca pirmo reizi. Tas esot noticis jau 18 gadu vecumā, kad apzadzis saimnieku, pie kura strādājis. Zādzība tolaik pastrādāta kopā ar vecāko brāli, bet to viņš neesot nodevis un visu vainu uzņēmies uz sevi. Tiesa gan, brālis pēc tam nākamajā reizē esot viņu par 100 latiem nodevis. Brālis tagad jau miris, bet Rīgā dzīvojot māsa Agnese ar savu padsmitgadnieci meitu, kura to vien darot, kā lietojot heroīnu, un esot gatava uz jebko devas dēļ. Tas nu man atkal atsauca prātā nesen lasīto rakstu. Tādi nu mēs esam šajā sabiedrībā, visādi. Un katram ir savs rūpju un pieredzes stāsts. Dažkārt pat ir veselīgi ieklausīties tajos, kuru stāstītājus ikdienā nesastopam un pat neuzskatām par reāli eksistējošiem.
Komentāri