Sāk iepazīties ar skolu vadīšanas klasiku. Mācību gads klāt, bet nezināmā daudz

Priekuļu pamatskolas direktores amatā šovasar apstiprināta priekuliete Zane Riekstiņa. Viņas darba pieredzē ir revidentes amats Valsts kontrolē un juriskonsultes darbs Tiesu administrācijā.

Z. Riekstiņa ir arī desmit grāmatu autore, ko mūsdienu literatūras cienītāji pazīst ar pseidonīmu Zane Nuts. “Druva” jaunā mācību gada priekšvakarā aicināja Z. Riekstiņu uz sarunu, kā rodas izvēle krasi mainīt profesionālo dzīvi, kā jaunā direktore redz mācību iestāžu attīstību un kā atceras savu skolas laiku Priekuļos.

– Kā nonācāt līdz domai par darbu skolā?

– Esmu šīs skolas absolvente, man patika šeit mācīties. Viens no iemesliem, kāpēc tas toreiz tā bija, ir foršās telpas. Arī tās, kas tagad skaitās nosacīti novecojušas. Kad biju bērns, saistīja ēkas lielie logi un gaiteņi. Par sajūtām skolā man ir tikai labākās atmiņas, jo tā vienmēr bijusi tāds kā patvērums. Ļoti patīk arī pagalma lapegles un stadions — skola man vienmēr asociējusies ar kaut ko ļoti pozitīvu.

Kad studēju, pārvācos uz Rīgu, tur nodzīvoju gadus desmit, izveidoju arī karjeru. Taču, kad piedzima dēls, mēs ar vīru, arī priekulieti, nolēmām atgriezties savā pusē. Tad savu profesiju “atmetu” un iegāju radošajā sfērā — kļuvu par rakstnieci. Jau tad pēkšņi attapos pilnīgi citā jomā, taču tieši šis pavērsiens mani ieveda skolās, sāku vadīt nodarbības “Latvijas skolas somas” programmā. Braucu, kur tik aicināja. Tā reiz vadīju nodarbību Priekuļos, tad arī uzzināju, ka skola meklē direktoru. Toreiz tā kā joks izskanēja — varētu jau es nākt! Taču manī arī iesēdās bažas: “Ja nu atnāk kāds, kam nerūp šī skola? Ja nu tas būs kāds, kurš neredzēs, cik forši te ir?” Tad ieslēdzās patriotiskas jūtas, ka jāpiesakās, citādi nedrīkstēšu pukstēt par šeit neizdarīto. Pieteicos, un, pārsteidzošā kārtā, esmu arī iecelta.

– Tas bija pārsteigums?

– Jā. Sākumā domāju, ka mani pat neuzaicinās uz nākamajām kārtām. Taču, kad tiku virzīta tālāk, tad sāka darboties valsts revidenta darba modulis. No tā laika pieredzes ir ļoti labi uztrenēta spēja īsā laikā apgūt plašas jomas. Valsts kontrolē darbs ilgu laiku bija saistīts ar prasmi ātri izprast lietas un redzēt procesu kopsakarības.

– Tad var teikt, ka atslēga uz skolu bijusi Valsts kontroles pieredze?

– Jā. Tur man kā grupu vadītājai katrā nākamajā revīzijā bija joma, piemēram, pašvaldības ceļu izbūve, kur īsā periodā viss jāizprot, jātiekas ar ekspertiem, jāorganizē visu iespējamo jautājumu noskaidrošana un jāveic pārbaudes. Vai viss, kā būtu jādara, tā arī tiek darīts. Beigās informācija pārskatāmi jāapkopo. Tā gadu no gada pierodi īsā laikā kļūt par tādu kā tā brīža eks­pertu konkrētajā jomā un pēc tam vadīt nodarbības citiem, un uz to visu skatīties no lietderības aspekta. Smadzenes pierod pie tāda darba ritma, turklāt man ārkārtīgi patīk un vienmēr ir paticis izzināt ko jaunu.

Šajā kontekstā, man ir arī tāda dīvaina aizraušanās — statistika. Vienmēr patikuši skaitļi, dati un meklēt tajos kopsakarības. Jau no bērnības sekoju statistikai, piemēram, pasaules dzimstības rādītājiem. Arī izglītības pasaulē ir tik daudz, ko pētīt — sākot no tā, cik strauji aiziet pensijā pedagogi, cik jauno nenāk vietā, tad sēdi un rēķini visādi, modelē situācijas, kādā posmā mēs būsim tur vai tur.

– Agrāk vai vēlāk visi skolu vadītāji piedzīvo kādu vilšanos, krīzi. Kā prognozējat, cik ilgi līdz tai un kā tiksiet galā?

– Krīzes ir jau tagad. Piemēram, pedagogu trūkums. Tas nav nekas jauns, bet katru gadu ir arvien izaicinošāk. Situācija ir katastrofāla, un tas nav tikai par šo skolu, tā tas ir visās. Man ļoti sāp sirds, un ir grūti priecāties par Priekuļu skolai atrasto pedagogu, ja redzi — nākamajā dienā parādās sludinājums no citas skolas, un tu zini, ka tieši tu esi pie tā vainīgs. Visi bērni ir pelnījuši šos skolotājus. Gribētos izvēlēties no labākajiem, nevis izmisīgi domāt, vai vispār būs, kas pasniedz, un jāpierunā jau pelnītā atpūtā devušos cilvēkus, spiežot uz viņu sirdsapziņas notīm.

Ja godīgi, lasot ziņu virsrakstus par Izglītības un zinātnes ministrijas darbiem, neizskatās, ka fokuss būtu uz šo problēmu. Kaut ko pagrozām, nē, atgrozām atpakaļ, un tad atkal pagrozām. Septembris tuvojas mūžīgās pārmaiņās. Arī tagad, mācību gads klāt, bet neviens nezina, cik mums būs naudas un ko varam darīt. Ar šo skolas dzīves vadīšanas klasiku tagad tikai sākšu iepazīties, tāpēc ir tādas bailes — bailes izdegt un preventīvi jau visu laiku piedomāt, lai darbotos saprātīgā tempā un nededzinātu to sveci no abiem galiem. Taču pedagogu trūkums bija pirmais pārbaudījums.

– Kā radās ideja par skolas ceļu sporta virzienā?

– Ideja gan vēl pašvaldības gaiteņos meklē atbalstu. Kādēļ sports? Priekuļi vēsturiski ir vairāk saistīti ar biozinātnēm, jo te ir selekcijas stacija un bija Baltijas Mašīnu izmēģināšanas stacija. Taču izglītības iestāde vairs ir tikai pamatskolas līmenī, un tik agrā vecumā arī STEM mācību priekšmeti uz biozinātnēm vēl neievirzās. Tad jāskatās uz to, kas mums ir, un tā ir mūsu lielā priekšrocība — tuvumā esošā sporta infrastruktūra. Vienlaikus — tā ir joma, kas kļuvusi vēl svarīgāka, tas ir, papildu mācāma.

Kad mēs augām, kustību trūkums bērniem nebija tik izteikts. Vienmēr bija kāds, kam nepatika sports, bet tikai kustībā tikām uz skolu, citādi jau nevarējām, reti, kuru veda ar mašīnu. Tagad bērniem kustību ir ļoti maz — ir ekrāni, ir līkas muguras. Fizioterapeiti arvien biežāk sūdzas, ka jau trīspadsmitgadīgam jaunietim ir pamatīgas muguras problēmas, jo savā straujās attīstības vecumā vienkārši par daudz sēž. Turklāt ir pētījums pēc pētījuma, ka tieši fiziskās aktivitātes uzlabo smadzeņu darbību, palīdz koncentrēties. Tad, ņemot vērā, ka mums Priekuļos ir fantastiska infra­struktūra — gan skolā liela sporta zāle un plašas telpas, gan brīnišķīgs stadions, gan šautuve, gan blakus peldbaseins un pat vēl biatlona trase. Ja vajag, var aiziet uz birzīti, tur var spēlēt pludmales volejbolu un basketbolu. Tad, manuprāt, bija saprotami izstrādāt plānu, kā mēs varētu šajā virzienā mērķtiecīgi iet. Pamazām ieviest papildu nodarbības, kas nebūtu profesionālā sporta ievirze, bet pastiprināta vispusīga fiziskā attīstība papildu tam, ko paredz mācību programma. Šeit bērni ne tikai mācīsies kustēties un apgūt noteiktu sporta veidu, bet arī labāk izprast ķermeni, skriet tā, lai sānā nedur, pareizi mest kūleni. Arī pierast sekot līdzi, cik daudz izdzer ūdeni, un saprast miega nozīmi. Uz kustībām vajadzētu koncentrēties arī rotaļās un panākt, ka jau uz pirmo stundu bērns ierodas pilnībā pamodies — ar iekustinātām smadzenēm un tāpēc spēju labāk koncentrēties. Mērķis ir caur fiziskajām aktivitātēm uzlabot kopējo mācību sniegumu.

– Vai netiks pārvilināti bērni, kuri potenciāli varētu mācīties Cēsu pilsētas Sporta skolā?

– Tieši otrādi. Mums ir sadarbība ar sporta skolu, ja izdosies sadabūt finansējumu, tad ir ideja, rekonstruējot skolas ēkas otru spārnu, trešo stāvu atstāt mūsu STEM klasēm, bet pirmos divus stāvus Sporta skolai. Te būtu filiāle, savukārt mūsu bērniem būs iespēja iet Sporta skolā, nekur nebraucot. Sporta skolai pat ir lielāka interese piesaistīt papildu audzēkņus.

– Kādā stadijā patlaban ir rekonstrukcijas ideja?

– Viss atkarīgs no tā, kāda paš­valdībai būs rocība, vai būs kādas Eiropas Savienības programmas, lai piesaistītu finansējumu. Bet mēs par to turpināsim neatlaidīgi runāt, abas skolas esam ieinteresētas šajā lietā. Vēl neatjaunotajā skolas daļā pēc pārbūves ir iecerēta orientēšanās un biatlona nodaļa un treneru telpas, kā arī trenažieru zāle. Sākotnējā projektā paredzētas multifunkcionālas telpas — gan sacensībām, gan kādām nometnēm — un tās ātri varētu pārvērst par dienesta viesnīcas variantu, kur bērni var arī nakšņot.

– Bērnu skaits samazinās. Vai skolas pārveidi varam nosaukt par cīņu ar Cēsīm par skolēniem?

– Manuprāt, cīņa nebūs īstais vārds, bet mūsdienās, un jo īpaši Priekuļos, kur Cēsis ir ar roku aizsniedzamas, vecāka izvēli lielā mērā nosaka specializācija. Pirmklasnieku vecākiem jau ir aptuvens priekšstats, ar ko vairāk vēlas nodarboties viņu bērns — dziedāt, dejot vai sportot. Tāds ir arī valsts līmeņa uzstādījums, ka skolām ir jābūt ar kaut kādu ievirzi, tas vecākam arī palīdz izšķirties. Priekuļos esam diezgan labvēlīgā situācijā, lai veiksmīgi ievirzītos sportā.

– Kā ir ar bērnu skaitu Priekuļu skolā?

– Pārsteidzošā kārtā mums skolēnu skaits palielinās. Šobrīd kopā ir vairāk nekā 330 audzēkņu, pērn bija 300. Tas gan nav akmenī iecirsts skaitlis, līdz septembra sākumam vēl var mainīties.

– Bērnībā atmiņas par skolu ir saulainas, bet, vai tagad, esot direktorei, 1. septembra noskaņai nav klāt arī tādas kā bailes?

– Bail varbūt ir no tā, ka dinamika darbā būs tik ātra un problēmu tik daudz, ka vienā brīdī apjukšu, ka realitāte varbūt būs tik skarba, kādu šobrīd pat nevaru iedomāties. Taču no paša 1. septembra gan mazāk, radošā pasaule mani jau pieradinājusi būt pasākumos un būt citiem redzamai.

Taču ceļā uz pirmo 1. septembri direktores statusā esmu ārkārtīgi priecīga, ka skolā tiešām patīkams kolektīvs — brīnišķīgi skolotāji, ļoti atbalstoši, viņi pret mani izturas pieņemoši un pat nāk ar iedrošinājuma vārdiem.

– Vai darba pieredze varētu sēt sēklu jaunām grāmatām?

– Patlaban apzināti esmu ielikusi lielu pauzi rakstniecībai. Līdz ar skolas direktora amata pieņemšanu nodevu pēdējo manuskriptu, grāmata iznāks gada nogalē, bet tālāk rakstniecībā es sevi neredzu, šobrīd nav vēlmes rakstīt. Tāda sajūta, ka esmu radošo daļu iztukšojusi, vismaz uz šo mirkli. Tagad gribas kaut ko risināt, tā taustāmi sajust un redzēt, ka daru kaut ko vērtīgu.