Ieva Kļaviņa ir Līgatnes pilsētas padomes juriste. Jau sarunas sākumā, atbildot uz jautājumu, cik Ievai dzīvē svarīgs ir darbs, viņa saka: “Darbs man ir pirmajā vietā. Man svarīga karjera, taču tas nenozīmē, ka esmu darbaholiķe.”
Ieva ir ne tikai uzcītīga darbiniece, bet arī studente, kurai priekšā vēl diplomdarba rakstīšana un aizstāvēšana.
“Mācos neklātienē, un tas nozīmē, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no manis pašas. Augstskola dod tikai ievirzi, ko darīt tālāk. No katra paša atkarīgs, cik daudz viņš paņem un kā zināšanas izmanto dzīvē. Klātienē mācoties, protams, ir citādi,” domās dalās juriste un atklāj, ka jau vidusskolas laikā zinājusi, ko vēlas studēt un par ko kļūt.
“Tas nāk pats par sevi. Katram taču ir kaut neliela nojausma, kas viņu dzīvē varētu interesēt. Vai man ir svarīgs darbs un karjera? Muļķīgi cilvēkam būtu teikt: “Esmu apkopējs un visu mūžu par tādu palikšu!” Karjera, protams, ir nozīmīga. Citādi jau nevar būt. Un manā dzīvē, šķiet, darbam un karjerai ir svarīgākā vieta,” saka Ieva un turpina: “Ģimenē man nekad neviens par pienākumiem neatgādināja. Vienmēr bijusi apziņa, ka ir darbi, kas jāpadara. Vai tā bija savas istabas, vai mājas kārtošana, puķudobju ravēšana, vai kas cits. Savus pienākumus vienmēr esmu zinājusi pati.”
Lai arī strādāt un mācīties nav viegli, Ieva stāsta, ka vienmēr izvēlējusies iet šo ceļu. Par studiju kredītu ņemšanu viņa nekad nav domājusi.
“Cepuri nost to jauniešu priekšā, kuri strādā un mācās. Bet tā ir ikdiena. Pati esmu strādājusi un naudu pelnījusi jau no 19 gadu vecuma. Arī ārzemēs esmu pastrādājusi un zinu, ko nozīmē saņemt labu naudu. Taču par palikšanu tur nekad nedomāju. Zinu, ja neveidošu savu karjeru un necīnīšos par nākotni, tad nekā nebūs. Katram ir iespējas arī tepat Latvijā izveidot stabilu un ne mazāk sliktu dzīvi,” atzīst juriste un aizdomājas par jauniešu darba iespējām.
“Nesaku, ka mūsdienās ir viegli atrast darbu. Man ir paveicies. Es šobrīd strādāju, iegūstu pieredzi, kas mūsdienās ir primāra jebkuram darba devējam. Lai cik tas skeptiski neizklausītos, taču bez pazīšanās darba pieredzi iegūt ir nereāli. Arī es šajā amatā tiku tādēļ, ka te biju praksē un mani jau zināja. Citādi, domāju, mani neviens darbā neņemtu. Darba devējs vēlas, lai darbinieks uzreiz mācētu strādāt ar dokumentiem un visu pārējo. Taču no jauna darbinieka prasīt pieredzi nav reāli,” saka Ieva un uz jautājumu, kā viņa atzīmēs darba svētkus, atbild: “Rakstīšu diplomdarbu! Taču vispār man šķiet, ka mēs neprotam svinēt svētkus. Arī brīvdienas mums nozīmē darbu.”
Komentāri