Braucot caur Liepas centru, pie pagastmājas daudzi būs ievērojuši lielu, no ķieģeļiem būvētu ēku kompleksu, kur padomju laikā bija paredzēts radīt kultūras namu.
Liepas pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Rancāns apsvēris, ka šis kultūrai veltītais nams pēc projekta būtu pārspējis pat Valmieras drāmas teātra telpu iespēju. Līdz Latvijas brīvvalsts atjaunošanai tas jau bija tādā gatavības stadijā, ka pēc sienu apdares nepieciešama bija tikai tapešu izlīmēšana.
Liepas kultūras nama ēka, sākoties nacionālajai kustībai un privatizācijai, tika uzskatīta par padomju laika rēgu, tādēļ atstāta nebūtībai. Tagad uz grandiozās, vēl joprojām modernās celtnes jumtiem saknes izdzinuši bērzi un citu lapu koki.
Liepas kultūras namam pamati tika likti 1989. gadā. Pasūtītājs bija būvmateriālu ražošanas uzņēmums, tagadējā akciju sabiedrība „Lode”. Kultūras namu būvēja, domājot par to, ka rūpnīca paplašināsies. Toreiz Liepā bija ap pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, un tika rēķināts, ka to skaits vēl palielināsies. 1990. gada beigās kultūras nams jau teju, teju gaidīja atvēršanu. Bija ievilkts ūdensvads, sakārtota elektroapgāde un telpās izvietota, pat uzstādīta daļa kultūras namam nepieciešamo tehnisko iekārtu. Vajadzēja, kā tautā saka, pārkāpt tikai suņa astei. Bet sākās Padomju savienības sabrukšana… Finansiālas problēmas sākās gan „Lodes” rūpnīcai, gan toreizējam ciemam.
„90. gadu sākumā Liepā sākās enerģētiskā krīze,” atceras Andris Rancāns un stāsta, ka toreiz centra dzīvojamās mājas apsildīja rūpnīcas „Lode” teritorijā atrodošā katlu māja, kur kā kurināmo izmantoja mazutu. Tā cena strauji auga, sadārdzinot apkures izmaksas. Iedzīvotāji vairs nespēja maksāt. „Kad 1994. gada jūnijā pārņēmu lietas Liepas pagastā, pašvaldība uzņēmumam bija parādā 98 tūkstošus latu,” atceras A.Rancāns. 1992. gada beigās rūpnīca „Lode” ar LR Ministru kabineta rīkojumu kultūras namu nodeva Liepas pagasta padomes īpašumā, bet visa pašvaldībai pieejamā nauda tika ieguldīta apkures infrastruktūras izveidē. 1992. gada beigās, lai iegādātos kurināmo, kultūras nams tika ieķīlāts „Unibankā”, jo vajadzēja kredītu mazuta iegādei, lai nodrošinātu apkuri 1992. un 1993. gadam. Kredīts ticis atmaksāts un kultūrēkas milzis palicis pagasta padomes pārziņā.
„Problēmas ar pagasta infrastruktūru lika saprast, ka tuvākajā laikā šo ēku pabeigt un apsaimniekot neizdosies,” secinājis A.Rancāns. Celtne ir grandioza – skatītāju zāle ar slīpo grīdu un 400 vietām, grozāma skatuve jau bija izbūvēta. Bet, bet,… Liepā sāka sarukt iedzīvotāju skaits. Pašlaik pagastā palicis vairs tikai nedaudz vairāk par trīs tūkstošiem iedzīvotāju. „Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija laiks, kad dzīve nebija no labākajām, cilvēki par kultūru domāja maz. Bija bezdarbs,” atceras pagasta padomes priekšsēdētājs un piebilst, ka tāpēc daudzi no Liepas aizbraukuši.
1997. gadā tika nolemts kultūras namu pārdot. Atradās arī pircējs, kurš šai ēkā gribēja izveidot kafijas ražotni. Tā bija Rīgas firma SIA „Kardināls L”, kas namu arī nopirka, bet tad izpētīja, ka kafijas tirgus Latvijā ir piepildīts un no šī biznesa labuma nebūs. Tad radusies doma kultūras namā izveidot maizes ražotni, bet, izpētot tirgu, saprasts, ka arī šis bizness Latvijā jau ir kupli pārstāvēts. Liepas kultūras namā bijusi arī doma izveidot alus brūzi ar vidējas jaudas atdevi. Arī šī ideja nerealizējās. Ieceres par ēkas izmantošanu bijušas līdz 1999. gadam, bet tad, kā saka A.Rancāns, viss apstājies. Pēc trīs gadu klusuma SIA „Kardināls L” nolēma namu pārdot. To nopirka kāda privātpersona no Jūrmalas.
„Uzzināju, ka nams tika nopirkts bez jebkāda plāna, ko tajā varētu darīt,” stāsta A.Rancāns un piebilst, ka tagad interneta portālā City 24.lv pašreizējais īpašnieks Liepas kultūras namu piedāvā par miljonu latu. „Var salīdzināt, kā augusi šī īpašuma vērtība. Pašvaldība to pārdeva par 147 tūkstošiem latu, ar noteikumu, ka 95 procentus var apmaksāt ar privatizācijas sertifikātiem, tikai pieci procenti no vērtības jāmaksā naudā,” atceras Liepas pagasta padomes priekšsēdētājs un vērtē, ka tagadējais nama īpašnieks iedomājies – Rīgas un Jūrmalas cenas iespējams pielīdzināt Cēsu rajonam un arī Liepai. A.Rancāns atzīst, ka tad, kad SIA „Kardināls L” nolēma ēku pārdot par apmēram 47 tūkstošiem latu, pašvaldībai bijusi doma, ka māju vajadzētu atpirkt, pirmpirkuma tiesības neizmantoja tikai tāpēc, ka tuvojās liels ūdens saimniecības rekonstrukcijas projekts. Pie tam nauda bija vajadzīga arī skolai, bērnudārzam, kā arī vecā Liepas kultūras nama uzturēšanai.
„Tik lielu celtniecības monstru pašvaldībai nav reāli uzturēt,” izvērtē A.Rancāns un domā, ka ēka būtu noderīga sporta kompleksa vai atpūtas centra organizēšanai. „Kad modē nāca boulings, firmai „Kardināls L” ieteicu, ka šīs tam būtu ideālas telpas, bet tas nerealizējās, jo ēka atrodas pārāk tālu no Rīgas un citām pilsētām. Te bija jārēķina arī iedzīvotāju maksātspēja. Vai apkārtējiem pakalpojuma cena būtu pieejama?” spriež Liepas pagasta padomes priekšsēdētājs.
Pagaidām ēkas liktenis nav zināms. Kā saka A.Rancāns, Liepas jaunajam kultūras namam pietrūcis pusgads padomju laika, kad to varēja pabeigt un tajā iedzīvoties, tad, iespējams, arī atrastu risinājumu, kā izmantot ēku tam nolūkam, kādam tā būvēta. Tas attiecas uz vēl diviem celtniecības objektiem Liepā – veselības kompleksu blakus rūpnīcai „Lode” un ambulanci, kurai domātajā ēkā tagad veiksmīgi strādā zivju cehs.
Bet Liepas kultūras celtne vēl joprojām tiek demolēta, rēgojas izsisti logi, sāk brukt aizmugurējā siena. Tas kaitē Liepas pagasta tēlam, bet ko darīt, ja valsts ir nabadzīga, un tādi ir arī tās iedzīvotāji. Vai tas ir mierinājums, ka Liepas kultūras nams nav vienīgā padomju laika celtne, ko neprata novērtēt jaunais laikmets?
Komentāri