Uga Gundars spēkus atjauno Inešos

Nu jau tūliņ Uga Gundars uzsāks pēdējo mācību gadu Barselonas Mākslu institūtā kur mācās mūziklu programmā, savukārt vasarā viņš paguvis Norvēģijā pelnīt naudu studijām, spēlēt Kārlēnu “Skroderdienās Silmačos”, uzstāties ar savu koncertuzvedumu “Tas ir normāli!”, kā arī atjaunot spēkus pie mammas un tēta Inešos, izbaudot māju sajūtu.

– Kā radās vēlme mācīties mūziklu programmu?
– Godīgi sakot, astotajā klasē man nebija ne domas, ko gribētu tālāk darīt. Tad noskatījos mūzikla filmu, ko vecāki ieteica. Es gan biju to redzējis arī iepriekš, bet šajā reizē tas mani kaut kā pavilka. Tieši sakrita, ka nesen Rīgas Doma kora skolā bija atvērta Mūziklu nodaļa. Tad sapratu, ka, pirmkārt, ka gribu palikt Rīgas Doma kora skolā, un mūzikls ir kaut kas, ko gribu mēģināt mācīties. Pēc tam jau es vairāk iegrimu tajā pasaulē un sapratu, ka es patiešām to gribu darīt.

Pēc Rīgas Doma kora skolas sapratu, ka vēlos turpināt studēt mūziklus ārzemēs. Daru to Barselonas Mākslu institūtā.

– Tā teikt — iedevi mazo pirkstiņu, bet paņēma visu roku.
– Precīzi, jā! Man vēl vairāk iepatikās gan dejošana, gan dziedāšana. Lai gan iepriekš to visu biju darījis, bet es tam visam atradu jaunu mīlestību. Vidus­skolas klasēs sāku apgūt arī aktiermeistarību, kas man ļoti patika. Kaut kā tā tas viss sāka ripot uz priekšu, un tad jau citu plānu vairs nemaz nebija.

– Kad jau kaut kas pa īstam iepatīkas, tad aizrauj no visas sirds.
– Esmu ļoti pateicīgs, ka ir kaut kas tāds, kas man ļoti patīk, kā dēļ varu degt. Zinu, ka daudzi man pazīstami vienaudži vēl nav atraduši to savu īsto aizraušanos, un tad ir grūti.

– Mūsdienās skolās no jauniešiem jau samērā agri prasa zināt, ko viņi vēlas nākotnē, un tas nemaz nav vienkārši. 16 gados reti kurš jau ir sapratis, ko vēlas darīt turpmāk dzīvē.
– Tagad pats brīnos, ka tik ātri atradu savu ceļu. Man patīk, ka manī laikam ir tāds naivums, ka varu secināt — man šis patīk, tātad mēģināšu. Un tad es to daru ar pilnu atdevi.

– Laikam jau par radošuma izpausmēm nav jābrīnās, abi vecāki ir radošas personības:  tēvs — dramaturgs un režisors Lauris Gundars, mamma — aktrise Anna Putniņa, bet vecmāmiņa — aktrise Līga Liepiņa.
– Jā, bet uz to nekad neesmu skatījies no šī skatupunkta. Tikai kaut kad trešajā kursā Rīgas Doma kora skolā sapratu, ka cilvēki domās — loģiski, ka viņš mācās Mūziklu nodaļā, zināms, kas ir viņa vecāki un vecvecāki. Taču tas vispār nenotika viņu ietekmē!

Man ļāva brīvi izvēlēties, uzsverot, ka mani atbalstīs, lai ko arī izvēlētos. Un liels paldies vecākiem par to! Protams, iespējams, ka liela ietekme bija tam, ka mēs ar brāli daudz laika, mazi būdami, pavadījām aizskatuvē teātrī. Varbūt no tā ir kāda ietekme. Tāpat tā varētu būt arī no pieredzes Rīgas Doma kora skolā, kad, būdami audzēkņi, piedalījāmies operas izrādē “Karmena”. Tā bija tāda pirmā reize, kad izjutu to noskaņojumu un sajūtu, kā ir būt uz skatuves, ka man tas patīk. Bet toreiz es tikai to tā nodomāju, bez īpašas pārliecības.

– Ir taču arī ļoti daudz cilvēku, kas ikdienā dara darbu, kas ne visai patīk, vienkārši dara to, kas jādara.
– Jā, tāpēc esmu ļoti pateicīgs, ka varu mācīties to, kas man patiešām patīk. Taču es arī novērtēju, ka vasarās braucu uz Norvēģiju strādāt, lai pelnītu naudu studiju apmaksai.

– Spānijā tās ir maksas­ ­mācības?
– Jā, maksa ir diezgan liela. Labi, ka Norvēģijā arī algas ir samērā lielas un es varu tur kādu periodu pastrādāt, lai palīdzētu daļu šīs maksas segt. Man, protams, strādāt naudas dēļ tas ir citādi, jo daru šādu darbu tikai īsu periodu vasarā. Precīzi zinu, kad tas beigsies un es varēšu mācīties tālāk to, kas man patīk.

– Kāds darbs bija Norvēģijā?
– Arī šajā gadījumā man ļoti paveicās. Norvēģijā Flāmes pilsētiņā attāli radinieki strādā suvenīru veikalā. Tā pilsēta ir fjorda pašā galā un tur piestāj kruīzu kuģi. Tur nevajag prast norvēģiski, jo pamatā iepērkas tikai tūristi. Un tur es esmu spāņu valodu iemācījies vairāk, nekā pašā Spānijā.

– Jo tur nav citu variantu, ir jārunā.
– Spāņi jau arī ārpus savas valsts īpaši citās valodās nerunā, tikai spāniski. Un arī ir jau tā, ka reģions, kurā es dzīvoju, sevi neuzskata par Spāniju, tā ir Katalonija. Ja es tur runāšu spāniski un vēl ar akcentu, tad viņi labāk ar mani runās angliski. Ja es runāšu ļoti labi spāniski, tad viņi varbūt man atbildēs. Taču līdz tam līmenim es vēl ­­­­­­nee­smu nonācis.

– Katalāņu un spāņu valodas, šķiet, ir ļoti atšķirīgas?
– Ļoti. Katalāņu valoda vairāk līdzinās franču, portugāļu un itāļu valodai, nekā spāņu. Es spāņu valodu arī vēl neesmu iemācījies, jo studijas notiek angliski. Mana skola arī ir ļoti internacionāla, tikai divi studiju biedri ir spāņi. Spāņiem nav nekādas vajadzības mācīties angliski, viņi var studēt kādā vietā, kur to visu māca spāniski un par lētāku samaksu. Studēju kopā ar cilvēkiem no visas pasaules — Eiropas, Austrālijas, Japānas, Āfrikas valstīm
un abām Amerikām.

– Izklausās ļoti interesanti!
– Tā arī ir. Es iepazīstu tik daudz skatījumus un dzīves no citām pasaules valstīm! Patiesībā tā ir viena no būtiskākajām lietām, ko šajā skolā iegūstu.

– Tad šogad jau paspēts pastrādāt Norvēģijā un atgriezties Latvijā. Kas vēl pagūts?
– Gundars Silakaktiņš uzaicināja “Skroderdienās Silmačos” nospēlēt Kārlēnu, to daru jau otro vasaru. Man ļoti patīk šī pieredze. Viss jūnijs pagāja “Skroder­dienās”. Mēs izbraukājam visu Latviju, pabiju arī vietās, kur iepriekš nebija būts. Tā kā es neesmu tik daudz Latvijā, tad tā ir arī iespēja kaut ko vairāk apskatīt ārpus Rīgas un Inešiem. Vēl vasarā veltu laiku savai koncertizrādei. Parasti jūlijā un augustā es esmu Norvēģijā, tad uz brīdi Latvijā un gandrīz uzreiz dodos uz Spāniju. Taču šajā augustā ļoti veiksmīgi Latvijā noorganizēju četrus savus koncertus.

– Vai, esot Latvijā, izdodas atjaunot enerģiju?
– Vairākas dienas nedēļā parasti esmu Rīgā, tad koncerti, bet pārējo laiku esmu mājās Inešos. Tā ir tā mana pamata bāzēšanās vieta. Lai uzlādētos jau bieži vien pietiek ar to sajūtu, ka esi mājās. Tur var pabūt savā ritmā un mierā, nopeldēties, atpū­sties.