Iebraucot Raunas pagasta “Vizuļu” pagalmā, sagaida saulainas samtenes.
Septembra nogalē tās vēl rudenim turas pretī.
“Man samtenes patīk,” ar prieku par vēlo ziedēšanu saka saimniece Lilita Lodziņa un plašajā pagalmā, no kura paveras ainava uz paugurainajiem laukiem un mežu, kautri bilst, ka darāmā apkārtnē vēl ļoti daudz.
Lodziņi savus “Vizuļus”, kuru vārds, kā spriež saimniece, nebūt nesaistās ar makšķerēšanu, bet gan vizēšanu, atguva vien pirms septiņiem gadiem. Kāda bija māja, pagalms, vairs stāsta tikai tālaika fotogrāfijas. “Daža istaba bija melnāka nekā savulaik vecaimātei lopu virtuve,” atceras saimnieks Andris un piebilst, ka, skatot bildes, var redzēt, ka kaut kas šajā mājā un vietā izdarīts. “Vizuļi” ir viņa vecātēva māja. Ar to saistās bērnības atmiņas. “Vienmēr esmu bijis darbīgs, protu visus darbus, tāpēc arī citas domas nebija – jāķeras klāt un jāatjauno, jābūvē un jākopj,” stāsta saimnieks. Pirmos gadus nekas cits neatlicis, vien likvidēt iepriekšējo iedzīvotāju atstāto kultūrslāni, vēl tagad dažviet pagalmā zeme virspusē izspiež stikla lauskas.
Kā jau pēcatmodas laikā, arī “Vizuļos” saimnieki sprieda par nopietnu saimniekošanu, cēla saimniecības ēku. Viss mainās, un ne visu pats cilvēks var paredzēt un plānot. “Esmu iestādījis ķiršus, tie aug, ābelītes šķībači nograuza, sāku mežu stādīt, bet meža zvēri kaitē, galotnes noēd,” stāsta Andris un, būdams pensionēts mežinieks, nevar vien nobrīnīties, cik daudz pēdējos gados meža dzīvnieku saradies. Stirnas, lapsas, zaķi, mežacūkas ir bieži viesi ne tikai tuvējos laukos, arī pagalmā. “Stādīju kāpostus, zaķis piekalnē skatījās, kad beigšu,” atceras Lilita un tūlīt arī precizē: “Vieta te ir ļoti skaista un jauka. Un cik daudz putnu!”
Apkārt pagalmam kā sargi aug 1938.gadā stādītie ozoli, liepas. Pagalmā tikpat sirma kastaņa un ābeles. Teju katrā kokā būrītis kādam dziedātājam. Arī pupuķis “Vizuļos” juties kā savējais. Kad saimniekiem jautāju, kam noteikti jābūt pagalmā, Andris atbildēja: “Noteikti kokiem, kas ēnu met. Bet, kad izej no istabām, uz lieveņa jāsagaida rīta saulei.”
Kad dienas apmākušās, saulaino noskaņu rada Lilitas aprūpētās puķes – samtenes, petūnijas, dālijas, asteres un daudzas citas. “Bez puķēm pagalmā neiztikt. Taču no domas gar iebraucamā ceļa malu pagalmā veidot dobi ātri atteicos. Gribu, lai tālu var redzēt un izjust plašumu. Tāpēc pagalmā arī nav lielu puķu dobju, ar laiku būs vēl plašāks zāliens,” stāsta Lilita un pakavējas atmiņās, kā pirms gadiem visdažādākajos traukos stādījusi puķes, kāds prieks bijis, kad tās ziedējušas un krāsainie akcenti atdzīvinājuši apkārtni.
Pagalmā no ābelēm rimti krīt āboli. Saimnieki gan teic, ka šoruden raža mazāka nekā pērn. Vecās ābeles, kuras var lepoties ar cilvēka mūža garumu, vēl aizvien pavasaros pārvēršas balti rozā pūkās, bet rudeņos bagātīgi pateicas saimniekiem par rūpēm.
“Vizuļos” saimnieki jau domās dzīvo pavasarī, kad atkal tiks stādīts un gaidīta lielā ziedēšana. Lilita un Andris zina, kas pagalmā kļuvis lieks, kas vēl pagaidām aizsedz ainavu…
Komentāri