Uz atjaunotās Vecpiebalgas baznīcas desmit gadu jubilejas dievkalpojumu un ērģeļu iesvētīšanu svētdien sanāca un sabrauca daudz ļaužu. Dievnams bija rotāts baltām lilijām un mārtiņrozēm.
“Stabuļu skaņas lai nes mūs pie Dieva, stiprina spēkā. Lai Dievs mums dod spēku, dod mums svētību,” sacīja Vecpiebalgas draudzes mācītājs Andris Krauliņš. Ērģeles iesvētīja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags. Svētku dievkalpojumā kalpoja arī Jaunpiebalgas draudzes mācītājs Uldis Jumejs, LELB virsvaldes garīgā personāla un draudžu lietu daļas vadītājs Dzintars Laugalis. Par godu Dievam un vecpiebaldzēniem spēlēja komponists un ērģelnieks Romualds Jermaks. Pēc dievkalpojuma viņš draudzes ērģelniecei Astrai Piruškai uzdāvināja pirmā uz ērģelēm spēlētā skaņdarba notis.
“Ilgi bija jāgaida brīdis, kad skanēs ērģeles. Kad dzirdēju, domāju, būs lielais raudiens. Tas bija brīnišķīgi,” domās dalījās baznīcas arhitekte Ausma Skujiņa un pastāstīja: “ Kad atveda ērģeles, tās izrādījās tieši tik platas, kā būtu nomērītas šai vietai. Tas ir brīnums.”
Ērģeles atvestas no Mančestras, kur tās kalpojušas metodistu baznīcā. Tāpat kā daudzus dievnamus, arī šo slēdza, bijušās draudzes locekļi, viesodamies Vecpiebalgā, pastāstīja, ka ļoti negribējuši, ka ērģeles izdemolē. Pa radio dzirdējuši, ka Latvijā baznīcām vajag ērģeles, un nu bija ļoti gandarīti, tās atkal dzirdot skanam Dieva godam.
Svētku reizē Vecpiebalgas draudze kļuva par 23 locekļiem bagātāka. Viņi tika iesvētīti un saņēma iesvētes apliecību. Arhibīskaps atgādināja, ka
tūkstošiem cilvēku ir iesvētīti, teikuši “jā” Jēzum Kristum, un luteriskajai baznīcai ir teju pusmiljons piederīgo. “Varam jautāt, kur viņi ir, kur viņu kristīgā dzīve, kur ir draudzes līdzatbildība? Apustulis Pēteris saka, ka tiem, kas žēlastību saņēmuši un pēc tam atkrituši, ir
vēl ļaunāk. Tad nevajadzēja vispār sākt,” uzsvēra arhibīskaps.
Andris Krauliņš “Druvai” pastāstīja, ka patlaban draudzē ir 240 locekļi, no kuriem 170 aktīvi iesaistās tās dzīvē. Pēdējā gada laikā daudzi atjaunojuši darbību draudzē, daudzi atgriezušies no citām.
“Esmu priecīgs, ka tik daudz iesvētāmo. Draudze aug, tā aktīvi darbojas. Mēs varam aizvien ciešāk draudzēties,” atzina Jaunpiebalgas draudzes mācītājs Uldis Jumejs. Viņš vairākus gadus kalpojis Vecpiebalgā.
Dievkalpojumā arhibīskaps Jānis Vanags uzsvēra, cik ļoti nozīmīgi, ka pagastā ir sava baznīca, tā kalpo, lai ir kur pulcēties. Nav nozīmīgākas, svarīgākas celtnes, jo tā saistīta ar visu cilvēka dzīvi – te viņš tiek kristīts, te izvadīts.
“1944.gadā te mani kristīja. Visu mūžu esmu dzīvojis un strādājis Vecpiebalgā. Kad puika biju, pa baznīcas drupām skraidījām, spēlējāmies. Pirms desmit gadiem, kad dievnamu atklāja, emocijas bija spēcīgas,” domās dalījās vecpiebaldzēns Gunārs Laiviņš un piebilda, ka vienmēr, ienākot baznīcā, pārņem patīkamas sajūtas.
Pēc desmit gadiem svētku dievkalpojumu apmeklēja arī SIA “Būve” vadītājs Antons Jastržemskis. Viņš atzina, ka celtniekiem ir objekti, kurus viegli būvēt, un tādi, kuri nepadodas. “Baznīcu būvēt bija viegli. Varbūt tāpēc, ka to nopostīja un mēs atjaunojām. Celtniecības laikā bieži braucu šurp, gribējās būt klāt. Laba sadarbība ar arhitekti, draudzes vadību, mācītāju,” stāsta celtnieks un atklāj, kā 75 tonnīgie celtņi cēluši metāla konstrukcijas, kā spriests, vai nevajag vecos ķieģeļu mūrus apmest. Altārakmens atvests no Inešiem. Logs nebijis aizmūrēts, ar vinčām dabūjuši iekšā. “Pirms atklāšanas vakarā atbraucu uz baznīcu. Tajā liels troksnis – pūce bija ielidojusi. Tās ierastajam lidojumam priekšā bija uzcelta baznīca.
Divas stundas pagāja, līdz ar dažādām viltībām dabūjām putnu laukā, “ atceras Antons Jastržemskis un piebilst, ka toreiz 26.oktobrī Vecpiebalga bijusi balta.
Svētku reizē dievnamā ikviens varēja apskatīt Birutas Grunskas un bērnu veidoto materiālu izstādi par draudzes vēsturi. Vai katra uzmanību piesaistīja uzraksts “Sapnis par torni vēl nepiepildīts” un Ausmas Skujiņas projekta skices, arī piebilde “Mūsu pagasta vecākais Voldemārs Cīrulis bija apņēmības pilns to atjaunot, bet nepaguva.”
“Kad dzirdēju ērģeles, sāku cerēt un ticu, ka tornis būs. Savulaik arī neticējām, ka izdosies baznīcu atjaunot. Tagad ceru, ka būs tornis un Vecpiebalgā augstākā vieta vairs nebūs krogs. Es gribu, lai cilvēki ierauga torni. Vertikāles ir vajadzīgas. Baznīcas elpo ar torņiem, tā tas ir. Nerodas kondensāts, vajadzīga vieta, kur izplūst gaisam,” emocionāli un reizē lietišķi “Druvai” sacīja arhitekte Ausma Skujiņa un piebilda, ja tagad būtu jāprojektē baznīca, visu darītu tāpat.
Pēc dievkalpojuma draudzes locekļi un viesi nolika ziedus bijušo mācītāju atdusas vietās Lienas un Vidus kapos, bet goda reize tika svinēta arī ar kopā sanākšanu biedrības
jeb kultūras namā, kad sarunās pagātne mijās ar nākotni.
Komentāri