Šovasar ceļojot pa Lietuvu, pārtikas veikalos pamanīju, ka uz alus pudeļu cenas redzami divi skaitļi, kas norāda, cik maksā šķidrums un cik pudele. Izrādās, kaimiņvalstī darbojas depozītu sistēma jeb, saprotamā valodā sakot, sistēma stikla taras daudzkārtējai apritei. Proti, cilvēks, pērkot šķidrumu stikla tarā, it kā iemaksā par pudeli, kuru atdodot tukšu veikalā, var saņemt naudu atpakaļ. Ja nenodod, pats vainīgs, esi pārmaksājis. Lielai daļai atmiņā laiki, kad tukša pudele maksāja 15 kapeikas, pat vairāk nekā piens, kas tajā tika iepildīts. Tad tukšas pudeles nekur nemētājās, cilvēki uz veikalu devās, stikla tarai somās šķindot. Tagad visbiežāk pudeles izmet šķiroto atkritumu konteineros vai vienkārši atstāj, kur pagadās, jo to cena veikalos nerosina taru turp nest.
Gandrīz visās Eiropas valstīs darbojas depozīta sistēmas atkārtoti lietojamam iepakojumam. Pirms trijiem gadiem arī Latvijas Vides ministrija ieviesa brīvprātīgo atkārtoti lietojamā iepakojuma depozīta sistēmu, bet šogad nāca klajā ar priekšlikumu to padarīt par obligātu. Vispirms iecerēts ieviest stikla taras nodošanas obligātu sistēmu, pēc tam arī PET pudelēm. Pašlaik ministrija risina sarunas ar tirgotājiem un ražotājiem, lai izstrādātu vispiemērotāko obligātās depozīta sistēmas shēmu un ieviešanas termiņus. Sistēmas ieviešana praksē nozīmētu, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam būs iespēja veikalos atdot izlietoto stikla vai plastmasas pudeli, saņemot atpakaļ par to noteiktu naudas summu.
Tiesa, par sistēmas ieviešanu dzirdami dažādi, arī pretēji viedokļi, īpaši par PET pudelēm. Organizācijas “Latvijas Zaļais punkts” mārketinga un komunikāciju direktors Valdis Martinsons “Druvai” uzsvēra, ka tādējādi zem sitiena paliktu dalīto atkritumu vākšanas sistēmu, kas gūst arvien lielāku piekrišanu. Pašlaik atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi investē, lai veicinātu dalīto šķirošanu, jo savākto PET pudeļu tālākpārdošana ļauj kaut nedaudz segt izmaksas. Ieviešot PET pudeļu depozīta sistēmu, zudīs motivācija attīstīt atkritumu šķirošanu.
“Atbalstām stikla taras depozītu. Tas ir daudzkārt lietojamais iepakojums. Eiropas prakse pierāda, ka sistēma ir spējīga darboties. Taču PET pudeles ir vienreizlietojamas, tāpēc depozīta ieviešana pūs papildu slogs patērētājiem, jo sadārdzināsies produkts, bet reāla ieguvuma nebūs. Lielākā daļa cilvēku tāpat nenesīs nodot tukšās PET pudeles. To pierāda arī Igaunijas piemērs, kur šī sistēma ieviesta. Turklāt to ieviesa laikā, kad kaimiņvalstī nebija tik plaši attīstīta bezmaksas šķirošana, kā tas šobrīd ir Latvijā. Mums sekmīgi darbojas atkritumu šķirošana, Latvija pilda visas ES prasības, tāpēc PET pudeļu depozitārijs nav nepieciešams, drīzāk jāturpina attīstīt šķirošanu,” uzsver V.Martinsons.
SIA “ZAOO” mārketinga daļas vadītāja Ieva Tabūne uzskata, ka pirms depozīta sistēmas ieviešanas un saistīto normatīvo aktu izstrādes nepieciešams pētījums, kā sistēma darbosies, cik līdzekļu jāiegulda un kā depozitārijs ietekmēs pastāvošo iepakojumu savākšanas sistēmu.
„Esam ieguldījuši līdzekļus, lai izvietotu pilsētās bezmaksas PET pudeļu savākšanas konteinerus, un esam rēķinājušies ar laiku, kurā tos var atpelnīt. Polimēriem un dažādām iepakojuma plastmasām pārstrādātāji nosaka gana augstu iepirkuma cenu, bet nauda, ko iegūstam, realizējot PET pudeles, nesedz izmaksas, kas rodas, lai tās savāktu, šķirotu, sagatavotu. Tā nav pelnoša nozare, tā drīzāk ir iespēja uzlabot vidi,” skaidro I.Tabūne.
Pēc „Latvijas Zaļā punkta” aprēķiniem, obligātās depozīta sistēmas ieviešanas izmaksas varētu būt pieci līdz seši miljoni latu.
Arī I.Tabūne norāda, ka izmaksas, lai ieviestu depozīta sistēmu, ir iespaidīgas, un par to vienalga samaksās pircēji: „Uzskatām, ka nebūtu pareizi veidot depozītu punktus, ja tas sadārdzinās iepakojumu. Varbūt labāk pilnveidot sistēmu, kura jau darbojas, atvēlot līdzekļus iedzīvotāju izglītošanai. Šobrīd tam atvēlēts maz, nav arī nekādas koncepcijas tās attīstībai.”
Diskusijā par depozīta sistēmas ieviešanu, kurā piedalījās visas iesaistītās puses, vides ministrs Raimonds Vējonis atzina, ka pašlaik lielāko pretestību izrādot tirgotāji, kuriem sistēmas ieviešana uzliek papildu pienākumus – platību nodrošināšanu pudeļu nodošanai, sanitāro prasību pildīšanu un citus.
Vides ministrs uzsver, ka svarīga ir iedzīvotāju ieinteresētība piedalīties šajā sistēmā: „Svarīgi, lai
katrs iedzīvotājs apzinātos savas rīcības nozīmi, lai nerastos tāda situācija, ka stikla taru nodod lielākoties cilvēki, kuriem nav ienākumu vai tie ir ļoti mazi, bet ikviens, kam rūp vides sakārtošana un resursu efektīva izmantošana.”
Nemainoties cilvēku domāšanai, jaunas sistēmas ieviešana neko nemainīs. Tukšo taru nesīs nodot tie, kuriem ik santīms ir no svara, bet tie, kuri latus neskaita, nezin vai skries ar tukšām pudelēm uz veikalu.
Kā viens no ieguvumiem jaunās sistēmas ieviešanai PET pudelēm būtu vides tīrība. Ja arī par tukšajām PET pudelēm varēs saņemt samaksu, varbūt tās nemētāsies ceļmalās, mežos, pludmalēs. Tāpēc diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošanai jākļūst atbilstošākai reālajiem apstākļiem. Kā viens no risinājumiem situācijas uzlabošanai tika ieteikta atkritumu normu ieviešana, kuru aprēķinātu uz vienu iedzīvotāju. Tādā gadījumā arī līgumiem par atkritumu apsaimniekošanu būtu jāatbilst normām, tas garantētu, ka atkritumus izved regulāri, cilvēkiem zustu nepieciešamība tos izgāzt ceļmalās vai mežos. Kā zināms, pagaidām ne visi noslēdz līgumus, ir daļa, kas to cenšas izdarīt par iespējami mazāko summu, meklējot citas iespējas, kur likt atkritumus. Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Bruno Otersons uzskata, ja ar likumu noteiktu nodevu, tā nonāktu pašvaldībās, kas varētu rūpēties par atkritumu apsaimniekošanu.
Komentāri