“Līdz ar dēla piedzimšanu sākās tāda īsta Ziemassvētku svinēšana. Tolaik jau bija tā, ka cilvēki vairāk gaidīja Jauno gadu. Ziemassvētkus svinēja klusiņām. Bet vecmāmiņa sacīja, ka mums piedzimis Ziemassvētku bērniņš,” 27 gadus tālu notikumu atcerējās Regīna Blaua un nosmējās, ka toreiz vēl ieteikuši dēlu saukt par Ādamu, bet viņa likusi Mārci vārdā.
Regīna jau daudz gadu strādā par medicīnas māsu. Pašlaik ir izglītības māsa Cēsu rajona slimnīcā. Mārcim ir pašam sava ģimene. Ziemassvētku bērns tagad dzīvo Jelgavā, Ozolniekos, un pie mammas netiek tik bieži, kā gribētos. Regīna smej, ja Zemgale vēl esot tuvu, ierastāk dēls atrodoties vismaz desmit kilometru attālumā virs mājām.
“Ja mēra perpendikulāri. Viņš man ir stjuarts. Lido ar “Rynair” lidmašīnām. Pagājušajā nedēļā jau bija atskrējis līdz Cēsīm, bet atkal jālido prom. Šogad arī Ziemassvētkus svinēs gaisā, kaut kur virs Eiropas. Viņš Jāņmuižā izmācījās par pavāru, bet tagad ir stjuarts. Viņam ļoti patīk tas darbs,” stāsta Regīna, kurai ar dēlu izveidojušās draugu attiecības, tāpēc daudz nākas papļāpāt par dzīvi. Mārcis viņai atzinis, vienmēr priecājas, ka ir dzimis Ziemassvētkos. Un jo īpaši tagad, jo tas nozīmē, ka dzimšanas diena jau nāk svētku gaisotnē – smaržo egle, piparkūkas. Mārcim pērn piepildījies kāds bērnības sapnis. Viņš gribējis savā mājā egli no zemes līdz griestiem. Dēlam nu esot ģimenes māja un pērn visi kopā pušķojuši grezno Serbijas egli, kas kā bārdāma radusi vietu goda istabā. Vēl Mārcis ar mammu pārrunājuši, ka Ziemassvētki tiešām ir gada jaukākais laiks, kurā mirkļi jāvelta arī pārdomām. Abi vienādi jutuši, ka baznīcā iešana nevar būt modes lieta, ka par ticību, cerību un mīlestību nesanāk pačalot pulciņā, jo tās abiem ir vērtības, kas jāsajūt, jāizdzīvo sevī. Un vēl nācies parunāt par laiku. Par to, ka tas ir nepielūdzami steidzīgs. Un tomēr nespēj dzēst no atmiņas laimīgākos brīžus. Regīna saka, ka viņas dzīves piepildītākais laiks bijis dēla gaidīšana, un seko stāsts par dēla piedzimšanas dienu.
“Tajā decembrī sniega nebija, bet tieši todien sniga. Lejā krita tādas lielas, milzīgas, vieglas pūkas. Es skatījos pa logu un gaidīju. Tā bija trešdiena. Es to dienu varētu pa minūtēm noskaitīt. Izjūtas ir tik dzīvas. Pat sajūtas atceros un katru satikto cilvēku, katru mirkli. Un tad atnāca mans puika. Mazliet čīkstēja, bija tāds aizsmacies un liels. Tajā brīdī viss cits aizmirstas. Bija 24. decembris un pulkstenis rādīja 12.47. Puiku nosvēra un tiešām bija liels cilvēks – četri kilogrami un 400 grami. Toreiz jau mammai bērnu uzreiz nedeva. Ielika tajos lielajos ratos, kad stūma pabarot, tad savējo pa gabalu redzēju. Es tagad domāju, ka biju izvēlēta, izredzēta, ka man bērniņš piedzima Ziemassvētkos. Nemaz tik daudz jau Ziemassvētkos nepiedzimst. Un Mārcis man ir vienīgais dēls. Mans mīļums,” tā Regīna un pasmaidīja. Pasmaidīja ar mammas smaidu un paraudzījās debesīs.
Komentāri