Šostaku ģimene no Zosēniem pirmos sveicienus Ziemassvētkos saņēma no Valsts prezidenta Valda Zatlera un viņa kundzes.
“Patiešām bija smuki. Un prezidents ar kundzi ir tādi vienkārši cilvēki. Viņa mums vaicāja, cik tad bērnu mums ir. Teicu, ka 11. Zatlers tajā brīdī sacīja, ka īsta lauku ģimene,” piedzīvoto Rīgas pilī atstāstīja lielās ģimenes vecmāmiņa Irēna Šostaka.
Kuplajā Zinas un Dzintara Šostaku ģimenē aug pieci pašu un seši audžubērni. Zosēnu pagasta vadība un Cēsu rajona padome šai ģimenei vēlēja godu pārstāvēt mūsu rajonu 27 Latvijas daudzbērnu ģimeņu saimē, kas kopā ar valsts galvu iededza Valsts prezidenta Ziemassvētku egli Rīgas pilī.
“Ļoti priecājamies, ka mūsu ģimeni un audžuģimenes darbu novērtē. Ne tikai bērniem, arī mums pašiem tas bija liels notikums, kuram gatavojāmies. Mēs glabāsim bildi, kurā esam kopā ar prezidentu, kurš rokā tur mūsu dāvanu – lielu pašu ceptu piparkūku sirdi. Uz tās rakstīti visu mūsu vārdi,” sacīja lielās ģimenes mamma Zina Šostaka. Bet bērni steidza stāstīt, ka viņiem ļoti paticis Ziemassvētku koncerts pilī, kurā dziedājis Mārtiņš Freimanis, Lauris Reiniks, Ella un citi pusaudžu, jauniešu ļoti iemīļoti mūziķi.
Bērni no Valsts prezidenta rokām saņēmuši paprāvas dāvanas – saldumus, mūzikas disku un pāris jaukas bilžu grāmatas ar stāstiem par gada gaišākajiem svētkiem.
Gada nogale būs notikumiem bagāta arī Šostaku mājās. Svinēšanas vakari paredzami visai gari, jo katrs bērns zinot kādu dziesmu vai dzejolīti, ar ko iepriecināt rūķus. Šostaki pasmejas, ja visi gribēšot parādīt, ko prot, tad Ziemassvētku vakars pāraugšot svētku rītā. Tā runājot, vecmāmiņa atcerējās arī joku no prezidenta pils, kad kancelejas darbinieki nav vien varējuši sagaidīt, kad kuplā saime beigs plūst pie Valsts prezidenta, bet kāds fotogrāfs ilgi centies saskaitīt, cik bērniem jābūt bildē.
Vaicāti, ko vēlas no Jaunā gada, Šostaki min to pašu, ko vairums cilvēku – veselību, laimi, mīlestību. Saticības un darba viņiem nekad neesot trūcis. Kad mammai pajautāju, vai visiem priekiem un bēdām pietiek spēka, viņa aiziet pie kumodes atvilktnes un izņem kaudzīti ar bērnu rakstītajiem un zīmētajiem apsveikumiem. Tajos redzama koši izrotāta egle, rūķi, zaķi, bet iekšpusē bērni mazā, drebelīgā rokrakstā rakstījuši: “Māmuliņ, mēs tevi ļoti, ļoti mīlam. Tu mums esi pati labākā.” Šostaku ģimene jau ceturto gadu uzņēmusies audžuģimenes pienākumus. Ne vecāki, ne vecvecāki nedomā no iesāktā atteikties. Vairāki bērni ģimenē nodzīvojuši jau gadu, citi divus un vairāk.
“Māja mums ir liela, mīlestības pietiek un varam dot siltumu, mīļumu, pajumti bērniem. Varbūt kāds no viņiem pie mums nodzīvos līdz pilngadībai. Vienu puiku mēs plānojam adoptēt,” un pie šī sakāmā audžumammas balss aizlūst. “Pie mums dzīvo seši bērni , par kuriem viņu vecāki gandrīz neliekas ne zinis. Esot audžumammai, es zinu,
kāda ir situācija, valstī šādu bērnu ir ļoti daudz. Daudz par daudz. Tas ir vājprāts. Valstij ir jādomā, kā pieaugušiem cilvēkiem paprasīt atbildību, kā likt viņiem izaudzināt bērnus, kurus laiduši pasaulē. Mēs gribētu, bet nevaram taču vairākus bērnus adoptēt. Mums savi pieci arī jāizskolo,” noteica Zina Šostaka, bet vecmāmiņa Irēna piebilda, ka Jaunais gads nesīs arī pārmaiņas ģimenē. Trīs audžubērni, kuri labi iedzīvojušies šajās lauku mājās, jau janvāra beigās dosies pie saviem jaunajiem vecākiem. Trīs latviešu bērni uzaugs un dzīvos Itālijā. “Es domāju, ka viņiem tur klāsies labi. Vairāk neko neteikšu, jo, lai tā nenotiktu, ir jādomā ministrijās, valstī kopumā. Mūsu cilvēkiem ir jāmainās,” tā Zina Šostaka un paskatījās acīs mazākajiem un lielākajiem, kuri visbiežāk no saviem vecākiem gaida mīļus vārdus, smaidu un bučas.
Komentāri