Pirms dažām dienām, runājoties ar kolēģi, izvērsās saruna par televīziju. Par kabeļtelevīzijas neadekvāto cenu salīdzinājumā ar satelīttelevīzijas sniegtajām iespējām. Varbūt šiem džentlmeņiem ir taisnība. Mani gan pagaidām apmierina manas trīs melnbaltās programmas, ko sniedz vectēva sameistarotā antena un deviņdesmito gadu TV kaste. Turpinot sarunu, nonācām līdz jaunu televizoru cenām, jo ieminējos par televizora izskaušanu mājās, tāpēc, ka tas aizņem gana daudz vietas. Abi TV lietpratēji nekavējoties centās mani apgaismot jaunu un plakanu televizoru lietderīgumā un cenās. Lētākajā gadījumā sanāk, ka viens plakans televizors maksā apmēram tikpat, cik divi logi mājai. Dilemma – kas svarīgāks? Abas iekārtas taču paver cilvēkam skatu uz ārpasauli – elektroniskā uz visu zemeslodi, bet mājas logs uz dārzu, ielu vai kaimiņa pagalmu, kas nereti ir tikpat interesanti, kā televīzijas piedāvātais sižets.
Neviļus man radās doma par cilvēka ikdienas izvēli – skatīt pasauli savām acīm vai lūkoties citu skatījumā. Tiesa, iegūtās informācijas mērogus grūti salīdzināt, bet jautājums vienalga aktuāls – ko cilvēki vēlas darīt. Vai viņi vēlas būt paši un izjust savas emocijas vai patērēt citu pārdzīvoto. Cik ļoti esam gatavi līdzdarboties savas dzīves veidošanā? Ko varam sagaidīt no dzīves, ja paši gribam tikai vērot?
Manuprāt, laika ritumā un notikumu kopumā nav nenozīmīgu lietu. It viss, gan ar lielu skanējumu, gan klusībā paveikts darbs, veido šodienu un bruģē pamatus rītdienai. Domāju, ka šāds arī ir bijis mans aizvadītais gads, kurš centies iemācīt skatīties savām acīm un veidot dzīvi pašam, neatmetot arī šķietami mazsvarīgus jautājumus. Viss tiešām nāk, aiziet tālumā, nāk atpakaļ, un neviens nav izslēdzis sniega lavīnas efektu.
Atliek tikai pašiem izvēlēties logu, pa kuru skatīties, jo mūsdienās informācijai ir ļoti būtiska nozīme, un no tās ir atkarīga mūs izvēle. Un to es ikvienam arī novēlu -atrast savu logu uz pasauli.
Komentāri