Valentīna Ozoliņa un Antoņina Zitmane stāsta, ka ikmēneša saiešanas ilgst jau četrus gadus.
„2004. gadā Skujenes pagastā norisinājās novada svētki, un tādēļ tapa puķu pulciņš, kura dalībnieces aizrāvās galvenokārt ar apkārtnes sakopšanu, puķudobju veidošanu un ravēšanu. Otrs pulciņš, kas tajā laikā radās, bija saistīts ar aušanu. Mūs vēl toreiz konsultēt brauca audēja Dagnija Kupče no Cēsīm,” stāsta Antoņina un turpina: „Vēlāk, kad novada svētki beidzās, gribējām kaut ko no tā visa saglabāt. Apvienojāmies un rezultātā tapa puķu pulciņš, kurā, sanākot kopā, darām visu. Pavasaros audzējam puķu dēstus, vēlāk tos piķējam un stādām izveidotajās puķudobēs. Vasarā laistām, ravējam. Ko nu pašas iespējam, to padarām. Nav jau gluži tā, ka mēs būtu apņēmušās sakopt visu pagasta teritoriju, bet, ja vien varam, darām. Ziemā aužam, tamborējam un adām.
Valentīna piebilst, ka dāmas nekad uz nodarbībām nenāk tukšām rokām.
„Sanākšanas reizēs katra atnesam kaut ko garšīgu. Tad notiek ēdienu degustācija un recepšu apmaiņa. Pie tam katra mājās varbūt kaut ko jau padarījusi. Atnes, parāda un pamāca citām. Domājam, ko uzaicināt uz kopīgajām nodarbībām, lai mums iemāca kaut ko jaunu un nebijušu. Vienreiz mācījāmies taisīt ziedu pušķus un iemēģinājām roku floristikā. Pašas esam gatavojušas arī dzejas dienas. Lai kaut kas arī dvēselei tiek. Sameklējām savus mīļākos dzejoļus un lasījām. Reiz no pogām mēģinājām veidot arī gleznas, bet nonācām pie secinājuma, ka nepieciešams patiešām ļoti daudz pogu, lai uztaisītu kaut vienu gleznu,” stāsta Valentīna un atklāj, ka uz Ziemassvētkiem taisījušas Adventes vainagus, uz Lieldienām – olām tamborējušas apmetnīšus. Dāmas audušas tautiskās jostas un grāmatzīmītes.
Antoņina stāsta, ka kopš pulciņa sākuma patiešām aizrāvusies ar aušanu.
„Par šāda paklāja noaušanu sapņoju 40 gadus, un tagad pati to tiešām daru. Tā jau ir, ka katrai mums kaut kas no mātes, vecmāmiņas palicis pūrā. Paskatos jaunas idejas žurnālos, kaut ko pielieku no sevis, un top skaistas lietas,” saka Antoņina un atklāj, ka noaudusi četrus skaistus paklājus, bet neviens no tiem vēl nav palicis pašai. Viņa cer, ka ar laiku pulciņa dalībniecēm tiks ierādīta atsevišķa telpa, un tad ikvienai būs pieejamas stelles.
Pulciņa dalībnieces stāsta, ka ik pa laikam rīko arī izstādes, kurās parāda, ko gada laikā paguvušas sastrādāt. Tad prieks ir gan pašām, gan pagasta ļaudīm ir iespēja paskatīties.
„Esam organizējušas pašas sev arī ekskursijas, lai visas kopā izkustētos no ikdienas darbiem. Kopā bijām aizbraukušas uz Ventspili. Janvārī kolektīvi braucām uz izstādēm Cēsīs – adīšanas un tekstilmākslas. Uzreiz bija ko pārrunāt un kādu ideju pasmelties. Divas bijām arī Vācijā uz skaistu puķu izstādi. Tā ka cenšamies kaut kur aizbraukt arī ārpus savām mājām,” saka Valentīna un piebilst, ka gribētos pulciņā iesaistīt arī jaunākus cilvēkus, bet ne visiem ir laiks un vēlēšanās.
„Esam plašā pagasta teritorijā, un ne visi, kuri, iespējams, gribētu, var tikt. Vecāki cilvēki kājām aiziet nevar. Taču dažkārt jūtam, ka ir ļoti grūti no mājas cilvēkus dabūt ārā kaut uz vienu nodarbību. Uz ielas kādreiz saka, noteikti būs, bet neatnāk. Taču katru uzrunāt un aiz rociņas atvest jau nav iespējams. Bet patiesībā šāda sanākšana kopā ir svarīga,” spriež Valentīna.
Daloties nākotnes iecerēs, dāmas stāsta, ka plānots tuvākajā laikā iemēģināt roku stikla apgleznošanā. Arī pasniedzējs jau padomā.
„ Domājām par mezglošanu, daudziem interesē klūdziņu pīšana. Mēģināsim apgleznot stiklu,” stāsta Antoņina.
„Latvieši ir talantīgi, kas ir, tas ir. Kādreiz saka: „Kur tā Skujene? Pasaules gals…” Es saku – Skujene ir pasaules centrs. Esam viducī, Madona, Cēsis, Rīga… Brauc, uz kuru pusi gribi. Tā ka vietai nav nozīmes. Jebkurā pagastā var atrast, ko darīt un ar ko nodarboties. Galvenais, lai pašiem ir interese iziet no mājām un darboties,” saka Valentīna.
Komentāri