“Gribas kaut ko labu izdarīt, un mums ar māsu ir kāda iecere,” tā sākās cēsnieces Karīnas Jurciņas vēstule “Druvai”. Kad tikos ar Karīnu un Kristīni, uzzināju ne tikai to, ka viņas ir dvīņu māsas, bet ka abas pa kluso nodarbojas ar labdarību. Iepriecinājušas mazos pacientus bērnu slimnīcā Rīgā, dāvinot pakām rotaļlietas, līdz dāvanu jau bijis par daudz. Interneta portālā sazinājušās ar kādu sešu bērnu ģimeni. Drīz pakos bērnu un pieaugušo mantas, kas nav vajadzīgas tuviniekiem, paziņām, draugiem, lai iepriecinātu ģimeni, kurai pietrūkst sadzīvē vajadzīgu lietu, mantu, kas liek spīdēt bērnu acīm.
“Kā jūs rīkotos, ja žurnālā izlasītu, ka kādam bērniņam vienīgās spēļu mantas ir makaroni, graudi un virtuves piederumi? Ir ģimenes, kuras nevar atļauties rotaļlietas, tāpēc savu bērnu mantas nosūtīju šai mammai. Viņa neķērās man ap kaklu, jo ir cilvēki, kuriem grūti lūgt palīdzību, bet tas klusais paldies un īsziņa, ka mazā meitiņa tagad spēlējas ar lelli, bija labākais, ko pēdējā laikā esmu dzirdējusi,” vērtēja Karīna, bet māsa Kristīne Dambīte piebilda: “Ir tik skumji uzzināt, ka ģimenes, kurām bērni izauguši, labas lietas izmet atkritumu konteinerā. Var taču salabot, sašūt, izmazgāt un atdot kādam bērnam, kādam cilvēkam, kuram tās ļoti vajadzīgas.”
Karīna un Kristīne ir cēsnieces. Abas dzīvo mājās un auklē bērnus. Karīnai aug divi dēli, Kristīnes ģimenē – dēls un meitiņa. Jaunās sievietes priecājas, ka viņu ieceres atbalsta arī vīri, sakot, ka labas idejas vienmēr rod atsaucīgus cilvēkus, kuri varētu palīdzēt došanas sapni piepildīt. Kristīnes un Karīnas sapnim nav savtīguma piegaršas. Māsas ir izdomājušas, ka Cēsīs varētu rīkot vismaz vienu labdarības dienu gadā, kad kādā lielā furgonā, kurš atrastos plaši pieejamā vietā, visi labas sirds cilvēki varētu ziedot mantas ģimenēm, kurām klājas grūtāk.
“Mēs šo fantastisko sajūtu, kas aizkustina līdz asarām, baudījām Rīgā, kad Latvijas Neatkarīgā televīzija rīkoja labdarības dienu. Tur cilvēki ziedoja pa santīmiem, ģimenes atdāvināja bērnu ratiņus, gultiņas, maisiem pavisam jaunu drēbju un rotaļlietu. Un visas šīs mantas kādai ģimenei bija vajadzīgas, kādu bērniņu tik ļoti iepriecināja,” atcerējās Karīna. Mazliet jau muļķīgi vaicāt, kā šīs ģimenes sapratušas, ka labdarība ir viņu aicinājums.
“Man liekas, ka tas, ko patiesi vēlamies, nāk tad, kad saprotam, kā dzīvojam. Mūs ģimenē tā audzināja, ka jāpalīdz. Joprojām cieši turos kopā ar māsu, brāli, viens otru atbalstām. Pati esmu dzīvojusi trūcīgi. Kad piedzima pirmais dēliņš, kopā ar vīru dzīvojām īrētā dzīvoklīti, nebija naudas, tāpēc bija laiks, kad netērējām pat elektrību. Tagad es jūtu, ka izpalīdzība ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tāpēc radās ideja sniegt atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni,” tā Karīna Jurciņa.
Māsas sprieda, ka viņām grūti saprast, kāpēc cilvēki, kuri dzīvo pārticībā, neatrod iespēju otram palīdzēt.
“Nesaprotu, kā var sunim iegādāties desmit jaunus apģērbus, bet neredzēt, kā dzīvo mazturīgas ģimenes, bērni. Es nezinu, vai šādi cilvēki mainīsies. Mums nav bijusi tāda sabiedrība, mēs šādus cilvēkus pat nepazīstam, bet visu laiku domāju, ka arī pret svešu cilvēku nevajag būt vienaldzīgam,” tā Kristīne Dambīte. Māsas vērtē, ka saulainais pavasaris ir tieši laiks, kas atver arī cilvēku sirdis, un viņi ir gatavi vairāk dot otram.
Pagaidām nav atbildes, vai Cēsīs varētu notikt šāds publisks labdarības pasākums, bet ideja nav zemē metama. Tās rezultāts iepriecinātu ģimenes, bērnus un pavisam no citas puses ļautu paraudzīties uz cēsniekiem. Iespējams, mēs būtu pārsteigti, cik spējam būt sirsnīgi, atsaucīgi un vēlamies sajust došanas prieku.
Komentāri