Tie, kuri seko pasaules politikai, būs dzirdējuši par asiņainajiem notikumiem Tibetā, kur galvaspilsētā Lhasā 10.martā – dienā, kad tika pieminēta 49.gadadiena, kopš Ķīnas armija sagrāva tibetiešu sacelšanos pret okupācijas varu – sākās nemieri. Budistu mūki un sabiedrības pārstāvji pauž atbalstu Tibetas neatkarībai, taču Ķīnas drošības spēki cenšas demonstrācijas noslāpēt, pielietojot pat šaujamieročus.
Atbalsts protestiem notiek arī citur, tostarp Mazajā Tibetā, kas atrodas Himalaju kalnos Indijā.
Pilsētiņa Makleogandža kopš pagājušā gadsimta vidus, kad Tibetu okupēja Ķīna, ir Dalailamas rezidence. Tikko no tās atgriezies cēsnieks Renārs Sproģis, kurš bija aculiecinieks neatkarības atbalstītāju demonstrācijām. Atbraucis Cēsīs, viņš ieradās “Druvā”, lai dalītos iespaidos par piedzīvoto un izjusto Mazajā Tibetā.
R.Sproģis pastāstīja, ka aktivitātes Makleogandžā sākušās pēc 14. marta: “Katru gadu šajā dienā notiek piemiņas pasākums, pieminot Dalailamas bēgšanu uz Indiju. Pa lūgšanu ceļu ap Dalailamas rezidenci ar iedegtām svecēm iet daudz cilvēku. Tā kā jau vairākas dienas Tibetā notika nemieri, gājiens Mazajā Tibetā bija īpaši emocionāls. Pilsētā bija jūtams liels budistu mūku pieplūdums no Indijas dienvidiem, kur atrodas daudzi klosteri. Ar katru dienu palielinājās arī ārvalstu žurnālistus skaits, jo Tibetā viņiem ierasties liegts. No žurnālistiem arī uzzinājām pēdējos jaunumus par notikumiem Lhasā. Uzzinot par Ķīnas varas iestāžu rīcību, arī Makleogandžā sākās demonstrācijas Tibetas neatkarības atbalstam. Mūki, ar kuriem pārrunājām situāciju, atzina, ka sācies pagrieziena punkts Tibetas vēsturē. Šis ir brīdis panākt neatkarību.
Makleogandžā demonstrācijas bija miermīlīgas, to rīkotāji sekoja, lai nesāktos haoss. Pilsētā bija ieradusies Indijas armija un policijas papildspēki, bet viņi neiejaucās, tikai novēroja notiekošo. Protestu rīkotāji aicināja uz nevardarbīgām akcijām, piemēram, iedegt svecītes, pieminot bojāgājušos, pie mašīnām un motocikliem piestiprināt Tibetas karogus.
Katrā ziņā sajūtas bija ļoti savdabīgas, jutos kā Latvijas atmodā, kad ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem rokās pulcējāmies Rīgā, Daugavas krastmalā, kad bija alkas pēc brīvības, kad stāvējām uz barikādēm. Tāpēc saprotami tibetiešu centieni, kuri arī grib redzēt savu valsti brīvu. Dzimtenē vēlētos atgriezties arī tie, kuri pametuši okupēto teritoriju. Bet viņu cīņa būs daudz asiņaināka. Pēc vietējo nostāstiem, Tibetā nogalināti vairāk nekā 300 iedzīvotāju, lai gan Ķīna to noliedz. Taču mūki negrasās apstāties. Kad jau posāmies prom, vairāki tūkstoši mūku devās 700 kilometru garā ceļā no Makleogandžas uz Deli, lai izteiktu protestus pie Ķīnas vēstniecības.”
Komentāri