“Man no bērnības ir dumums. Biju maza meitene un domāju – kad izaugšu, pīšu vainagus un kopšu kapus. Un pinu kroņus ar papīra puķēm. Un tagad jau vairāk nekā 30 gadus strādāju kapos. Mājās šo to varu aizmirst, negribēt padarīt, bet kapos nekas nav par grūtu,” stāstīja Paltmales kapu pārzine Inta Plūme. Viņa pati mēdz sevi saukt par kapu veceni, bet tā mīļi, jo visi vietējie zina Intas stipro garu un prasmi plēst jokus. Viņu vietējie ļoti ciena. Kundzei rit jau 85. mūža gads, bet viņa ik dienas tek uz kapsētu, lai apraudzītu, kāda dvēseļu dārzā kārtība.
“Es jau esmu pāri par tūkstoti aprakusi un, man liekas, kapos mani gaida. Un tad ir jāiet. Šodien arī drāzu taisni uz kapiem. Domāju, ka daru vajadzīgu darbu. Varu palīdzēt cilvēkiem bēdās,” sprieda Inta un, jautāta par 1. aprīļa jokiem, piebilda: “Par ko tad lai kapos saka – aprill, aprill?! Visi bijuši nopietni gadījieni. Ja nu vien par mani var pasmieties.”
Protams, Inta zina daudzus tā sauktos kapeņu stāstiņus, kas ļauj pasmaidīt un reizē pašausmināties par cilvēku domu gājienu. Par dažiem viņa saka – nerakstiet, jo katra dzīve un nāve ir svēta, bet dažos tomēr padalās, jo, kā nekā, nāve ir dzīves daļa. Un, dzīvojot garu mūžu, Inta par šo loģisko laika nogriežņa noslēgumu ir aizdomājusies.
“No mirušajiem nav ko bīties, no dzīvajiem jābīstas. Man neviens mirušais nav miris, visus varu apčubināt. Atceros gadījumu, kad mirušā atvešanu gaidīju līdz melnai tumsai. Divi jau gulēja zārkos, viens uz nestuvēm, aizbrauca ar auto pēc ceturtā. Vējš, rudens. Sēdēju kapličā, uzdedzināju sveces. Nebija savādi. Reiz gan kļuva tā jocīgi. Nāca viens vecis gumijas zābakos, brezenta mētelī. Aizgāja gar kapliču pa kreiso pusi, es nerādījos. Bet man jau interesēja, gāju skatīties, kur palika. Izrādījās, ka piedzēries večuks. Bija aizgājis un nogūlies uz beņķa pie sievas kapa. Sākumā domāju, lai guļ. Aizgāju mājās, bet nebija miera. Salna, vēss. Teicu mazdēlam, lai ved apskatīties. Bija aizgājis. Ilgi pēc tam vēl vecītis nodzīvoja, tikai pagājušajā gadā viņu apraku,” noteica Inta. Viņai ir vērojumi, ka mirušie grib būt kompānijā, tāpēc esot mirstamās un tukšās nedēļas. Aizgājēji mīlot arī klusumu un mieru, tāpēc pēc mirušo piemiņas dienas līdz Lieldienām esot labāk viņus netraucēt. Cik visā patiesības, cik joka. Grūti gan piekrist, gan iebilst.
“Raudāt nekad neraudu, man tikai asaras birst. Un Dievam es ticu, bet mācītājiem diez ko ne. Un uzskatu, ka dzīve uz pilnu klapi ir jādzīvo šeit. Cik katram būs iemērīts, tik arī būs,” tā Inta, kura neslēpj, ka viņas dzīvesprieks slēpjas spējā darīt, būt vajadzīgai. Intai ir divi bērni, pieci mazbērni, deviņi mazmazbērni, līdz Jāņiem būšot jau desmitais. Vēl viņa pajoko: “Eju modei līdzi. Tagad ir modē divās vietās strādāt. Ir tādi Ķempju kapi, maza kapsētiņa. Tajā arī saimniekoju. Mans mazdārziņš, kuru arī esmu sakopusi.”
Komentāri