Aija Roze ir trīs bērnu mamma un divu mazbērnu vecmāmiņa. Viņas sirdslieta ir puķes, tie, kuri Aiju pazīst, saka: “Aizbrauciet vasarā pie viņas uz mājām. Tur tik skaisti viss zied.”
„Es ļoti mīlu puķes. Domāju, kas tas ir pats skaistākais pasaulē, kas mums dots. Dārzā man ik gadu zied lilijas, tulpes, narcises, asteres un citas. Šobrīd uzziedējušas sniegpulkstenītes. Ļoti gaidu saulīti un sausu laiku, lai varētu sākt rušināties dārzā, sakopt apkārtni. Taču galvenais, lai man apkārt viss ziedētu. Stādu kociņus, krūmiņus, ābelītes, zemenes un avenes,” saka Aija un skaidro, ka dzīvo vecvecāku mājās.
„Tās ir mantotas mājas. Veca koka guļbūve, kas celta 1890. gadā. Esmu dzimusi, augusi kaivēniete. Mācījusies Kaudzīšu skolā. Vienu laiku dzīvoju Ķekavā, bet tad atgriezos mājās,” saka Aija, atzīstot, ka lauku cilvēkam darba netrūkst nekad. Un tiklīdz viņai esot kāds brīvs brītiņš, tā jau rušinoties pa puķudobēm.
Runājot par pavasara sakopšanas darbiem, Aija saka: „Ir svarīgi, ka sakopjam vietu, kur dzīvojam. Jau skolas laikā mācījāmies darbu. Arī toreiz mums bija pavasara talkas, strādājām ar prieku. Kopām skolas apkārtni, gājām pie veciem ļaudīm. Tagad reti kad tiek organizētas lielas kopējas talkas. Katrs pats savu stūrīti vai mājas pagalmu sakopj. Mūsdienās gan daudz arī runā par atkritumu vākšanu un šķirošanu. Un labāk jau ir. Vairs nav tā, ka katrs pie mājas veido savu atkritumu izgāztuvi. Taču izbrīnu, īpaši pavasaros, rada piemēslotās ceļmalas. Es nekad nevarētu neko izmest pa automašīnas logu, bet ir taču tādi, kuri to dara. Un tas mani no sirds pārsteidz, ka cilvēki spēj tā rīkoties. Un šķiet, ka mums savā uzvedības kultūrā vēl jāaug un jāaug. Nepatīk arī vasarās atpūtnieki. Viņi ļoti piedrazo apkārtni.Un te atkal jārunā par to, kādi esam. Varbūt mājas pagalmu uzkopj, bet, aizbraucot piknikā, atļaujas gan pudeles atstāt, gan dabu izpostīt,” spriež puķu mīļotāja.
Komentāri