Par grozījumiem Pensiju likumā parakstīsies daudzi “Druvas” aptaujātie pensionāri.
Birutas Līces un Annas Grosbergas darba mūžs bijis vairāk nekā 50 gadu. Tagad kundzēm jau ir krietni pāri deviņdesmit.
“Visu laiku jau pensijai pieliek, bet pa latam. Cik ilgi gan man jādzīvo, lai sasniegtu tos iztikas līmeņus! Godmanis solīja, ka pēc diviem gadiem saņemšu 250 latus mēnesī. Bet laikam gan viņam vairs neticu,” sacīja 96 gadus vecā Anna Grosberga, kura dzīvo Cēsu pansionātā un ar dzīvi ir apmierināta.
“Man no pensijas paliek kādi 20 lati. Pārējais ir pansionātam – esmu paēdusi, siltumā, savā istabiņā. Man paziņa stāstīja, kad viņa par dzīvokli samaksājot, zāles nopērkot, tad tik daudz pāri nepaliekot. Ļoti grūti cilvēkiem klājas,” tā Annas kundze, kura algotu darbu strādājusi līdz sirmam vecumam. No darba apbedīšanas birojā aizgājusi 80 gados. Līdzīgi darījusi viņas draudzene Biruta Līce, kura bijusi gan pārdevēja, gan strādājusi komunālo uzņēmumu pārvaldē, bet pēdējos 20 darba gadus audusi un šuvusi “Daiļradē”.
“Strādāju no 16 gadu vecuma. Sāku par pārdevēja mācekli kādā privātā veikalā, arī mācījos – tirdzniecību un vēlāk lietišķajā skolā tekstilnodaļā. Man rokdarbi patika jau no bērnības, bet viegli nebija. Nesaprotu cilvēkus, kuri maz dzīvē strādājuši. Es bez darba sevi nevaru iedomāties. Esmu arī daudz darījusi tieši to, kas patika,” stāstīja Biruta Līce, kura arī 89 gadu vecumā netur rokas klēpī. Viņa savējos priecē ar pašas adītiem un austiem lupatu deķiem.
Katra no kundzēm par ik nostrādātu gadu pensijā nesaņem vairāk par trim latiem. Vaicātas, vai vēlreiz izvēlētos tikpat garu darba mūžu, kundzes domā atšķirīgi.
Biruta Līce stāsta, ka strādājot jutusies labi, tāpēc neko daudz dzīvē nemainītu, par naudas trūkumu viņa ļoti negaužas.
“Dzīvoju kopā ar vecākās meitas ģimeni. Lielāko daļu pensijas, apmēram 120 latus no saviem 163, atdodu meitai, lai rīkojas un visu samaksā, vajadzīgo nopērk. Pārējo padalu mazbērniem. Ēdu ļoti maz un pie kopīga galda. Bet man nepatīk, ka tagad palielina tikai mazās pensijas. Man ir tie daži lati vairāk, un pavasarī nesaņēmu klāt ne santīma. Labi, ka par stāža gadu tomēr izlēmuši no jūnija piemaksāt visiem,” pensiju politikā bija iedziļinājusies Biruta un piebilda, ka naudu nekad īpaši nav taupījusi. Tāpēc viņa neļaunojas uz Godmani par rubļa devalvāciju un banku krahi viņu nekad nav skāruši.
“Es mācījos no veciem ļaudīm – vienmēr turi sauju atvērtu, gan atdodot, gan saņemot naudu. Un nežmiedz santīmu kulakā, tad naudas nekad nebūs,” tāds padoms izskanēja no Birutas, bet Anna gan piebilda: “Man mazliet žēl, ka mums nav tādas dzīves, kā pensionāriem ārzemēs. Būtu nostrādājusi, saņēmusi pensiju un varējusi braukt pasauli apskatīt. Tagad gaidu, ka līdz ar Latvijas 90 gadi pati nosvinēšu jau 97. dzimšanas dienu, bet draudzenīte novembrī būs tieši
valsts vecumā.”
Pensionāri dažādi var spriest par dzīvi, tās iespējām, bet arī Biruta Līce un Anna Grosberga saka, ka par pensiju aprēķināšanas kārtību un palielināšanu ir jāparakstās. “Lai valstsvīri redz, ka esam uzņēmīgas,” tā abas sirmgalves un arī gados jaunākos mudina parakstus nežēlot.
Komentāri